Jāpiezīmē, ka man ļoti nepatīk un šķiet visai aprobežotas anti-kristietiskās vētras, kuras pēdējā laikā plosās Cibā. Kaut gan esmu gatava diezgan radikāli iestāties pret baznīcas ietekmi likumdošanā, "kristīgiem" argumentiem diskusijās par reproduktīvajām tiesībām vai partnerattiecībām, pret ticības mācību skolā un vispār atbalstu ļoti striktu valsts un baznīcas nošķīrumu, kā arī indivīda svētās tiesības uz apziņas brīvību, tomēr kristietības vai reliģijas vispār apņirgšana tikai tāpēc, ka pašam pietrūkst iztēles veiklības paskatīties uz pasauli citādas metafiziskas sistēmas griezumā, kurā darbojas sava iekšējā loģika, man šķiet visai trula. Piedodiet, brāļi un māsas iekš ateisma/agnosticisma.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zimbabveMan liekas, ka tā bēda ir tajā, ka cilvēkiem ir grūti atdalīt nepatiku pret ideju no personīga uzbrukuma un saprast, ka var vienlaikus cienīt cilvēku, kurš ir ticīgs, bet noraidīt konkrētus uzskatus/ticību. Tas ir tik personīgs lauciņš, ka arī vispieklājīgākie izteikumi un faktu pieminēšana var šķist aizvainojoša un ņirdzīga.- kriiEs laikam vairāk par to, ka kristietība (arī islāms, budisms u.c.) nav reducējama uz tumsonību, aprobežotību un tiem uzskatiem, ko pauž atsevišķas odiozas personas. Katra no šīm reliģijām ir patstāvīga metafizisku un ētisku uzskatu sistēma, kas veidojusies gadsimtu gaitā, noteiktā kultūras kontekstā, akumulējot izcilu intelektu veikumu.