U un A ir atgriezušās no Gruzijas. Kad Ceļojumudievs viņas bija aizvedis līdz Poti, kur pēc 2008.gada bombardēšanas vēl nekas īsti nav atjaunots, viņas bija klīdušas, fotografēdamas visādus apdrupušus peminekļus, līdz kāds možs gruzīnu tēvocis gandrīz pārplīsis no smiekliem - kaut kādas ārzemnieces un fotografē Poti, Dieva un cilvēku pamesto nabaga pilsētu. Uzzinājis, ka ārzemnieces ir no Baltijas (sestriiiiiii!!!!), tēvocis viņas steigšus sasēdinājis sava mašīnā, izvadājis pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni, ceļā nenogurdināmi stāstīdams par katru māju, koku un akmeni, pa starpu sazvanījis savus draugus (viens atsaucies un drīz bijis klāt, lai pievienotos tostu saukšanai par godu tautu draudzībai), uzsaucis daiļajām dāmām restorānkuģī saldējumus, kafiju ar ledu un daudz visādu desertu (no hinkaļiem un čačašuli viņas 50 grādu karstumā bija atteikušās), aizvedis līdz autoostai, nopircis viņām biļetes uz nākamo galamērķi un pēcāk atsūtījis īsziņu "vi takie xoroshie zhenshini, budte schastlivi".
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.