Kurvjzieža kontemplācijas

krii

20.2.14 11:43

Snorkes pasviestās ziepju operas uzjautrinošā analīze mani ir vēl par solīti pietuvinājusi apjēgai, kāpēc tik daudzas reliģijas un tām līdzīgas metafiziskas sistēmas uzlūko iedalījumu dzimumos kā grēku vai tā sekas, kā atkrišanu no sākotnējās andorgīnās harmonijas, bet seksualitāti kā vienu no potenciāli bīstamākajiem ļaunuma avotiem, un kāpēc Debesu valstībā "nav, ne vīrieša, ne sievietes". Āmen.

• 12 raksta
• ir doma

• sirdna

  20.2.14 13:37

  

  ē, kurā vietā iedalījums dzimumos ir grēks vai tā sekas? Ābrama reliģijās ne, hinduismā ne. Vai arī es šausmīgi kļūdos?

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    20.2.14 13:59

    

    Šausmīgi nē, varbūt pat nemaz.:) Galvenais, "kā uz to paskatās", kā jau tas ir visos ar reliģijas hermeneitiku saistītajos jautājumos. Visādu teologu un vecajo domas, protams, arvien dalās.
    Te ir īss, nepilnīgs ieskats, kas ilustrē manu domu.
    http://what-when-how.com/love-in-world-religions/androgynous-myths/
    
    Kādā čakluma uzplūdā varbūt kaut kad pameklēšu ko izsmeļošāku.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • krii

    20.2.14 14:08

    

    Mana pamatdoma bija īsumā tāda, ka daudzās reliģijās, arī Tevis nosauktajās, pastāv vismaz atsevišķi virzieni (herēzes, deviācijas utt.), kas uzskata, ka vienotais dievišķais pirmssākums ir dzimumneitrāls, attiecīgi arī cilvēks vismaz savā sākotnējā projektā tāds ir, bet līdz ar dualitāti, kas paredz arī divus dzimumus, pasaulē ienāk cīņa un ļaunums. Resp. dualitāte un sadalīšanās dzimumos ir atkrišana no sākotnējā ideālā projekta un viens no garīgās prakses mērķiem ir šīs dualitātes pārvarēšana.
    Es, protams, tagad ārkārtīgi primitivizēju, ceru, ka reliģiju zinātnieki un sociālie antropologi man piedos.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais