Kurvjzieža kontemplācijas

Reizēm es domāju, kas gan atšķir augustus zemēs, kur man augusti patīk, un šejienes augustus, kas man tā kā patīk, tā kā nē. Un esmu sapratusi, ka saules un smaržu piesūcinātie augusti Armēnijā, Gruzijā, Dienvidfrancijā, Itālijā, Horvātijā, Ukrainā ir absolūti barokāli, ar nelielu ekspresionisma piešprici. Viss ienākas, auglība kulminē, tu ļimsti zem vīģēm, vīnogām, kukurūzas, zodz laukmalēs tomātus, tev uzmācas arbūzu pārdevēji. Lai kur tu apmestos, iesvīdušas mājsaimnieces konservē, marinē, blendē un sutina, smaržīgu garšaugu mākonī tītas, pakšķēdami birst āboli, vīri elsdami vāc ražu, bet pāri visam laistās žilbinoši zila debess, jūras kunkst siltas un sāļas, agri tumstošajos vakaros var dzert jauno vīnu zem zvaigžņotām debesīm, peldēties saulrietā, fertilitāte ir savijusies ar erotiku kā divas riestojošas čūskas, kā DNS spirāles, tā vien gribas visu apgleznot vīģu un akanta lapām.

Pie mums savukārt augusts ir tīrais Baltijas, jo īpaši Rīgas, jūgendstils - viss pelējuma pelēks un zaļš, viss melanholisks un slapjš, ja ir kāds anticiklons, tas smaržo pēc rudens, mājsaimnieces un šoferi dzied šlāgerus, meži ož pēc sūnām un mētrām.

Bet es domāju par eitanāzijas legalizēšanu.