![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad sievietēm dažādās intervijās jautā, kā viņas jūtas vai realizējas "kā sievietes", visbiežāk - gandrīz vienmēr - viņas izplūst stāstā par savām attiecībām ar vīriešiem.
Savukārt, ja šādu jautājumu uzdod vīrietim, kas gadās daudz, daudz retāk (jo vīrietis pirmkārt ir cilvēks, pēc tam sava dzimuma pārstāvis), ir daudz lielāka iespēja, ka viņš stāstīs par savām interesēm, vaļaspriekiem un citām lietām.
Disklaimeris - es nevienam šaja sakarā neko nepārmetu, neuzbrūku, nežēlojos, nemeklēju cēloņus, pat nesecinu. Tikai vēroju, turklāt, iespējams, maldīgi.
Savukārt, ja šādu jautājumu uzdod vīrietim, kas gadās daudz, daudz retāk (jo vīrietis pirmkārt ir cilvēks, pēc tam sava dzimuma pārstāvis), ir daudz lielāka iespēja, ka viņš stāstīs par savām interesēm, vaļaspriekiem un citām lietām.
Disklaimeris - es nevienam šaja sakarā neko nepārmetu, neuzbrūku, nežēlojos, nemeklēju cēloņus, pat nesecinu. Tikai vēroju, turklāt, iespējams, maldīgi.
es točna sāku domāt, a ja nu tiešām dzīves jēga ir bērnos, jo nu citur nav pagaidām izdevies atrast.
tad jau atkal, a ja nu tomēr nav, kur tad tos sataisītos bērnus likt?
bērnu radīšana, manuprāt, ir šīs jocīgās jēgas deleģēšana bērniem - "man tā dzīve garlaicīga, ej, bērniņ, diet pasaulē un iepriecini māmiņu ar saviem.. sasniegumiem (sasniegumi meitām: dzemdēt vēl mazbērnus; vīriem: slava un gods, un nauda)" :)