Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien mēģināju uzvārīt ašu.
"Ašs"(اش)bija viens no pirmā duča persiešu vārdiem, ko apguvu pirms n gadiem, mācoties no piemīlīgas ābecītes, kura vēstīja par meitenītes Akramas un puisīša Amina piedzīvojumiem. Abi bērneļi mācījās, spēlēja bumbu, nesa pusdienas vectēvam uz aitu ganībām, kā arī palīdzēja mātei virtuvē vārīt ašu. Kad mēs jautājam Aškhanam, vai šis noslēpumainais ēdiens ir drīzāk zupa, putra, biezenis vai sautējums, viņš raustīja plecus un teica - "Tas atkarīgs, kā tu uzvāri un cik daudz ūdens pielej." Tādējādi neziņas miglā ietītais ašs bija gumzījis un jundījis manu fantāziju gadiem ilgi, un, protams, Irānā nonākusi, es centos to iepazīt pēc iespējas ātrāk.
Ašs mums ceļojuma laikā atklājās gandrīz visā savā neizmērojamajā daudzveidībā. Tas pieņēma gan zupas, gan putras, gan biezeņa, gan sautējuma izskatu. Tā garšā varēja dominēt gan putraimi, gan pākšaugi, gan dārzeņi, gan skābpiens, gan nūdeles. To papildināja gan kinza, gan citronu sula, gan saberzti ķiploki, gan tomāti, gan apcepti sīpoli (lai sasper Arimāns, lai parauj Iblīss tos draņķus!). Mēs ēdām to Persepoles drupu pakājē, Azerbaidžānas nomadu teltī, šaha pils kompleksa zālājā, Esfahānas imama mošejas priekšā, Širāzas autoostā pusseptiņos no rīta, kādas godīgas irāņu ģimenes Urmijas dzīvokļa viesistabā uz tepiķa un vēl dažās ne mazāk interesantās vietās. Ašs reizumis bija skābs, reizēm ass, reizēm sāļš, reizēm pliekans, reizēm neizsakāmi gards. Mums nekad negadījās bļodiņa aša, kas garšas ziņā kaut attāli līdzinātos kādam no iepriekš baudītajiem.
Taču visiem ašiem kopīgs bija arī kas kopīgs - tie bija ārkārtīgi lēti un prata zibenīgi pildīt kuņģi ar siltu, smagnēju maigumu, bet prātu - ar līksmu pacilātību.
Tātad - šodien mēģināju uzvārīt ašu. Iespējams, ka man sanāca lēcu-pupiņu zupa ar pētersīļiem un citrona sulu. Taču efekts bija gandrīz kā no aša.