Ceļojumam uz Austrumzemi beidzot iepirkta arī turpbiļete (līdz šim bija tikai atpakaļ). Tagad, ja ceļabiedre pagūs nomainīt pasi, un ja mēs abas tiksim pie vīzām, tad jau var gadīties, ka Nourūzs un Lieldienas tiks sagaidīti kaut kur... nu, jā - visticamāk austrumos aiz Stambulas.
Par vīzu e-pastos atradu tikai "Tīrā maksa ir par vizu ir 510 SEK + kurjers, lai process ātrāk + rezervācija"
Vēl fiška - saprotu, ka izklausīsies šovinistiski, taču tiešām ieteiktu, komunikācijā ar vietējiem pārlieku nelielīties ar savu brīvību, labāk tomēr teikt, ka vīrs ir kaut kādā nosacīti sasniedzamā attālumā(ja vien brauciena mērķis nav precības, protams), tur vispār ar laulības institūtu ir interesanti - īstam irānim apprecēties ar irānieti ir dārgi, proti, tajā brīdī, kad viens no gidiem uzzināja, ka vienīgais esmu precējies, momentāli paliku par grupas vadoni:)) Proti, divas svabadas eiropietes ir gan ļoti kārdinošs precību mērķis nabadzīgajam irāņu slānim, gan arī prastai, smagai piečakarēšanai ikdienišķās leitās. Par kaut kādu vardarbību gan nedomāju, ka ir jāuztraucās - tās iespēja pilnīgi noteikti ir zemāka, nekā Krievijā vai Dienvidamerikā, pieļauju, ka kaut kur mūsu līmenī:))
Jā, par komunikāciju ar austrumu vīriešiem man ir zināms priekšstats, un teikums "Paldies, man nevajag šo lielisko, nesavtīgo dāvanu, citādi mans vīrs mums abiem pārgriezīs rīkli" noteikti tiks iestudēts.:)
Par simboliskajām dāvanām varu tikai noplātīt rokas - gan jau, ka pašas spējat izstudēt internetus, lai saprastu, kurā brīdī simboliskā dāvana ir dāvana, kurā - zvērīgs apvainojums. Es to tā arī nesapratu.