Pēdējā laikā mani atkal apsēdis ceļotkāres dēmons, un es šo cītīgi baroju, šķirstīdama atlantus un lasīdama ceļojumu aprakstus "Draugos". Cita starpā - urda doma, ka vajadzētu vēl kādu reizi kaut kur aizklīst vienai. Ne tādēļ, ka man būtu kaut mazītiņākie iebildumi pret daudzus gadus pārbaudītajām ceļabiedrēm (kaut kā vienmēr sanācis ceļot sieviešu kompānijā, kam ir daudz jo daudz plusu, iespējams, arī mīnusi, bet tos es nezinu), taču man šķiet, ka cilvēkam reizi pa reizei ir labi palikt vienatnē ar Ceļu. Īpaši, ja Ceļš ved pa svešām, dabas, klimata, valodas un tradīciju ziņā radikāli atšķirīgām vietām. Īpaši ja cilvēks ir sieviete, un jo īpašāk - sīka un fiziski nenorūdīta sievietīte.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiEsmu vienatnē krustu šķērsu izbraukājusi Gruziju. Bija forši. Dažubrīd gan šķita, ka zemē, kur godīgas sievietes vienas uz lielceļiem nemētājas, izskatos mazliet vieglprātīgi, taču beigu beigās pat savu zīļu vainadziņu gods godam nosargāju, gan arī mēli par sliktu izrunāšanos neviens neizgrieza.:)- mufsjā, iespējams, ka Tu tai lietai piegāji prātīgāk. es mazliet nolažoju ar jaunības maksimālisma piedzīvojumu kāru vieglprātību. i dabūju.