![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pēdējā laikā mani atkal apsēdis ceļotkāres dēmons, un es šo cītīgi baroju, šķirstīdama atlantus un lasīdama ceļojumu aprakstus "Draugos". Cita starpā - urda doma, ka vajadzētu vēl kādu reizi kaut kur aizklīst vienai. Ne tādēļ, ka man būtu kaut mazītiņākie iebildumi pret daudzus gadus pārbaudītajām ceļabiedrēm (kaut kā vienmēr sanācis ceļot sieviešu kompānijā, kam ir daudz jo daudz plusu, iespējams, arī mīnusi, bet tos es nezinu), taču man šķiet, ka cilvēkam reizi pa reizei ir labi palikt vienatnē ar Ceļu. Īpaši, ja Ceļš ved pa svešām, dabas, klimata, valodas un tradīciju ziņā radikāli atšķirīgām vietām. Īpaši ja cilvēks ir sieviete, un jo īpašāk - sīka un fiziski nenorūdīta sievietīte.
Tie gan parasti ir tikai pa pusei ceļojumi, jo parasti savienoti ar business tripiem, bet jā, šie braucieni maina mani, liek skatīties uz pasauli atvērtām acīm un vēsu prātu, parāda to pavisam no citiem rakursiem. Un ceļš sargā mani, sīku, trauslu sievietīti, iedod risinājumus pārpratumiem, atver cilvēkus un nedaudz arī mani.