Kurvjzieža kontemplācijas

krii

3.7.12 14:30

Tās riebīgās pelēkās debesis mani nokauj - saglumējusi biezputra, kataraktas aizduļķota acs, smakojoša trauklupata, neizmazgājama alumīnija bļoda, betona siena. Un tā līdz pašam horizontam, un paglābties nav iespējams.
Es kļūstu paranoiska un histēriska mākoņainās dienās.

• 7 raksta
• ir doma

• fjokla

  3.7.12 15:01

  

  vot, bet tad salīdzinājumam iedomājas sniegainus laukus un kautkā nomierninas, labāk jau tad šitā. betnu, būs, būs, jābūt tak vienreiz visam vaļā, esceru, ka uz atvaļinājumu tieši

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • dominika

    3.7.12 15:16

    

    mani gan nemierina, jo vasara jau tā ir sasodīti īsa un pavisam drīz atkal būsim līdz padusēm sniegā, 20 stundas diennaktī pavadot tumsā. tas vienkārši nav godigi, ka vienīgos divus mēnešus gadā, kas nav variācija par novembri, nevar būt normāls laiks.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais