Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār man ir ambivalenta (līdz šizofrēnijas robežai, un ceru, ka tur arī tā paliks) attieksme pret visu francisko. Man garšo franču vīni un franču sieri, par kārtīgu brī šķēli es pārdošu dzimteni un izstāstīšu visus NATO noslēpumus, ja kāds man tos neprātīgi būs uzticējis, BET - viņu kulinārija ir pārpilna visādām lietām, uz kurām es lūkojos piesardzīgi, visas tās sīpolu zupas un zirgu smadzenes, ak vai! Man patīk franču 20.gadsimta filosofija, Sartrs, Bovuāra, Rikērs un mūža mīla Kamī, es bikli mulstu no Merlo-Pontī, koķetēju ar Delēzu un Deridā, bet ciest nevaru Lakānu. Es dievinu franču feministes - Irigaraju un Siksū, bet man riebjas aizdompilnās un latenti naidīgās starpdzimumu attiecības franču literatūrā un kino. Man patīk viņu frivolitāte, es vemju no viņu naturālisma. Es atbalstu konstanto nerunāšanu angliski un viebjos, kad bistro viesmīlis vai autobusa šoferis nicīgi labo manu franču izrunu. Viņu valdzinošais šarms, viņu nolādētais šovinisms. Mīla un naids uz mūžu.
Pirmo reizi, kad savos druskupārdivdesmit gados spēru kāju uz Francijas zemes - tā bija Kalē pasažieru osta, un es meklēju, kur pačurāt, līdz atradu netīrāko tualeti savā mūžā (pārspēja pat Simferopoles autoostas ateju, oui, oui), mani satrieca tas, ka krāvēji savā starpā sazinās labāka franču valodā, nekā es esmu jebkad bijusi spējīga iemācīties. Kaut arī ar prātu sapratu, ka citādi nemaz nevar būt.
Un, jā - es nekad mūžā negribētu franču mīļāko. Un vēl jo vairāk - franču vīru.