Katru reizi, kad kāds Vērsis burkšķ par Jupītera patvaļu un bezpreģelu, man jauši-nejauši jādomā, - vai viņu mudina Absolūta Taisnīguma cildenā ideja vai tomēr sīka, zemiska skaudībiņa un gribēšana būt Jupītera vietā?
Man atkal šķiet, ka tas ir baigi, baigi būtiski. Jo, lieku ķīlā savu nabaga sirmojošo galvu, - 9 gadījumos no 10, ja Vērsi neplosītu viņa maziskie instinkti, viņš uz visiem Jupitera bezpreģeliem skatītos ar iecietīgu smaidu un vieglu nopūtu par dievišķajām vājībām. Bet burkšķēšanas aizmālēšana ar šķietami cildenām rūpēm par taisnīgo liek viņam pašam nepelnīti justies krietnam.
Jā, bet tad ir jautājums, vai runa ir par to, kas kuram liek cik pelnīti justies, vai par to, ka bespreģels ir jāpārtrauc?
Citādi sanāk tāds ad hominem, ar kuru aizsedzās Kūļu tipa darbinieki, jebkurš kukuļnēmējs (visi tā dara), un teju katrs piektais deputāts (viss, ko mani ienaidnieki saka, ir īstenībā viņu intriga). Novirzām lietu no tā, vai ir bespreģels uz to, kurš tad īsti drīkstēs uz to norādīt. Manuprāt, galīgi garām.
Es tiešām runāju par ko citu. Par Vēršu morāli šoreiz, lai Jupīteri tiek galā ar savējo. Jebšu skaudība, kas ir burkšķēšanas pamatā, norāda ne uz ko citu kā paša Vērša iesaistīšanos spēlē, kuru viņš pasludinājis par amorālu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Citādi sanāk tāds ad hominem, ar kuru aizsedzās Kūļu tipa darbinieki, jebkurš kukuļnēmējs (visi tā dara), un teju katrs piektais deputāts (viss, ko mani ienaidnieki saka, ir īstenībā viņu intriga). Novirzām lietu no tā, vai ir bespreģels uz to, kurš tad īsti drīkstēs uz to norādīt. Manuprāt, galīgi garām.
Tāpēc arī īpašu uzmanību motivācijām (vismaz ciktāl runa par lielmēroga publiskām lietām), manuprāt, nav vērts pievērst.