Kaut kad jaunībā biju dzirdējusi anekdoti par puisi, kuram draugi iedod uzpīpēt kaut kādu baigi kruto zāli. Nu, šis iziet uz balkona, uzpīpē, pēc brītiņa redz: pār debesīm no kreisās uz labo pusi - žvikt! - pārskrien ugunīga lode. Žvikt! - otrreiz, žvikt! - trešoreiz. "Jocīgs kumārs", nodomā puisis. Te pie viņa pleca pieskaras mātes gādīgā roka: - Nāc taču vismaz paēst, dēls, jau ceturto diennakti nekustīgi uz balkona stāvi.
Lūk, ar mani pašlaik notiek apmēram tāpat. Tikai neko pīpējusi neesmu.
Lūk, ar mani pašlaik notiek apmēram tāpat. Tikai neko pīpējusi neesmu.