Slapjdraņķis ir sliktākais, uz ko spējīga Latvijas daba, varbūt pat visas šīs planētas daba. Es nevaru iedomāties neko apokaliptiskāku par slapjdraņķi, nezinu, varbūt, ja no debesīm spaiņiem vien gāztos virca un indīgu zirnekļu bari.
Neesmu droša. Depresijas, alkoholisma un liekā svara izraisītu slimību upuru ir daudz vairāk, un esmu pārliecināta, ka tā maucība, kas šobrīd aiz loga, savukārt ir cēlonis vairumam depresiju, nodzeršanos un komforta pierīšanās gadījumu. Turklāt šitas murgs nevis uznāk reizi cik nu tur gados, bet mēdz būt katru gadu, nedoddies pat vairākus mēnešus bez apstājas.
Vakar izlasīju vienas narkoloģes/ psihiatres teikto, ka nevis slikti laika apstākļi, nejauks vīrs, riebīgs darbs rada atkarību no alko, bet tieksme, kas ir fizioloģiski (man jau vairāk domāt - ķīmiski) determinēta. Tas tā, atkāpei. Bet to savu jušanu ar rudeni jau nemaz skaļi nevaru teikt, lai cilvēkus neaizvainotu. Vissmagākais ir novembris, kad ik pa dienai paliek tumšāks un pierodi pie fakta, ka no mājas izej tumsā un atgriezies tumsā. Pa dienas vidu gaisma iespīd pa logu. Bet gaiss gan ir patīkams, man patīk tāds biezs un tumīgs gaiss... eh, kad es elpoju nevis elsoju. Tad nāk decembris. Tās mazās lampiņas mani spēj bērnišķīgi iepriecināt un atvairīt visas drūmās domas. Decembris ir laiks, kad manā saimē sākas nepārtraukti svētki, kad es apcerīgi atceros lielā puikas piedzimšanu spelgonī un tieši tajā dienā Stradiņos uzslieto egli. Janvāris? - tā ir īss laiks starp iztukšīti makā uz pirmajiem datumiem un sagaidīto avansu. Starp avansu un manu dzimšanas dienu. Vērpete, ne rāms miers. Un februārī es fiziski izjūtu katru dienai atkaroto minūti un man kļūst priecīgāk tāpat vien.
Tieksme pēc gaismas vairumam dzīvības formu ir bioloģiski ieprogrammēta, un tur neko nevar darīt. Un man nepietiek, mani bioķīmiskie mehānismi neatbilst šim režīmam. Nezinu, vai man vajag kompensēt D vitamīnu vai ko citu, bet no šāda laika es lēni un mokoši mirstu, tā nav koķetērija.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tas tā, atkāpei.
Bet to savu jušanu ar rudeni jau nemaz skaļi nevaru teikt, lai cilvēkus neaizvainotu.
Vissmagākais ir novembris, kad ik pa dienai paliek tumšāks un pierodi pie fakta, ka no mājas izej tumsā un atgriezies tumsā. Pa dienas vidu gaisma iespīd pa logu. Bet gaiss gan ir patīkams, man patīk tāds biezs un tumīgs gaiss... eh, kad es elpoju nevis elsoju.
Tad nāk decembris. Tās mazās lampiņas mani spēj bērnišķīgi iepriecināt un atvairīt visas drūmās domas. Decembris ir laiks, kad manā saimē sākas nepārtraukti svētki, kad es apcerīgi atceros lielā puikas piedzimšanu spelgonī un tieši tajā dienā Stradiņos uzslieto egli.
Janvāris? - tā ir īss laiks starp iztukšīti makā uz pirmajiem datumiem un sagaidīto avansu. Starp avansu un manu dzimšanas dienu. Vērpete, ne rāms miers.
Un februārī es fiziski izjūtu katru dienai atkaroto minūti un man kļūst priecīgāk tāpat vien.