Kurvjzieža kontemplācijas

krii

7.12.11 11:08

Jūs visi, možie, aktīvie, funkcionējošie, - kā jūs tiekat pie serotonīna, kur jūs to ņemat, pērkat aptiekās, bundžās safasētu, destilējat mājās uz plīts no iebojātiem tomātiem? Es nespēju, nespēju, nespēju dzīvot šajā krēslas valstībā, tālu aiz laika beigām, man ir saplūdusi diena un nakts, es neguļu, nekustos un nedomāju, varu apraudāties no atskārsmes, ka jāaiziet līdz virtuvei, lai uzvārītu kafiju. Jebkurš ēdiens garšo pēc salmiem, jebkura nākotnes prognoze izsauc trauksmi, es negribu it neko, pat nomirt nē.

• 22 raksta
• ir doma

• helvetica

  7.12.11 12:05

  

  tāpat kā ir cilveki, kas "iedzimst" pretējā dzimuma ķermenī, tāpat, man šķiet, ir cilvēki, kas iedzimst nepareizās ģeogrāfiskajās zōnās. Piemēram, man ļoti patīk LV drēgnais un pelēkais rudens un aukstā, tumšā ziema, totāla lafā, ir gan gaiss ko elpot, gan arī apkārtējā atmosfaira netraucē strādāt un nodoties savām idiosinkrātiskajām izvirtībām mājas apstākļos. Neviens ciemos nevelkas, neviens aiz loga nebļaustās, nav pašai nekādos āra kafūžos jāsēž un ap sakarsušām, sasvīdušām pusplikām miesām jālipinās. manispēc vasaras 40 varētu pārvākties tālāk uz dienvidu pusi, kur šim ciparam vieta. :p

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    7.12.11 12:24

    

    Manā gadījumā pie vainas pat ne tik daudz siltuma, cik gaismas trūkums. Aukstajās un sniegainajās ziemās, kad bija pietiekami daudz saulainu dienu, es jutos visnotaļ labi - vismaz līdz janvāra vidum, kad sāka apnikt. Un siltajā, slapjajā Kolumbijā man pietrūka saules, jo ietrāpījāmies lietus perioda sākumā, turklāt kaitināja agrā tumsa kā Latvijas rudenī.
    Es zinu, ka tā ir fizioloģiska nespēja pielāgoties, un droši vien to var kaut kā kompensēt. Emigrēt negribas, jo aizvien vairāk saprotu, ka gribu dzīvot tieši Latvijā, tieši Rīgā, ka mīlu šejienes sadzīvi, cilvēkus, tradīcijas, visu, izņemot klimatu slapjajās, garajās ziemās.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais