Un kā jums šķiet, mīļie cibiņi - lai uzlabotu dzīvi Rīgas pašvaldības teritorijā, bordeļus, kuri darbojas zem bāru, klubu un masāžas salonu izkārtnēm, vajadzētu slēgt vai legalizēt?
Nav tas vienkāršs jautājums. No vienas puses - derētu legalizēt un iekasēt nodokļus, bet no otras puses - bieži vien neviens nevēlas sev tādus kaimiņus.
Tagadējo nelegāļu kaimiņi arīdzan nav diez cik priecīgi, turklāt pašlaik nevienu "bāru" vai "masāžas salonu" nav formāla pamata pārvietot uz kādu noteiktu ierobežotu rajonu.
"rajōns" vispār butu perversija. Tāds kā geto, kur, no acīm prom, no sirds laukā, tip, uz mums neattiecas. Dzimumjautājumiem būtu jabūt izkaisītiem pilsētas un sabiedrības starpā varbūt tad kkas mainīsies, piemēram, ļaudis sāks pisties režīmā, kura ietvaros nošķīrums starp tiklu ģimenes dzīvi un pagrimušu maucību nebūtu tik puritāniski skaidrs (kā tas būtu bordeļu getō gadījumā).
un ko viņas dara, kad bērni redz, ka tētis iet pie kaimiņienes? varētu kkādas kvotas ar bordeļu skaitu kvartālā, noteiktu skaņas un gaismas līmeņa ierobežojumu un attālumu līdz "normālo cilvēku dzīvokļiem". Mums bērnam dārziņš ir tieši lauku ielas vidū, kur maukas dienu un nakti cilpo abos kvartāla galos. es to uzskatu par labu iemeslu bērnu iepazīstināt ar šādu, lūk, sabiedrības faseti (pagaidām gan bērns vēl ir par mazu zenītartilērijai) attiecības pret kuru (lietot vai izskaust) viņš pats varēs veidot vēlāk.
man pašai kā psrs bērnam viena no labākajām psrs lietām, kas tagad reāli trūkst, bija spiestā lieta dzīvot blakus dažāda tipa cilvēkiem, bomžiem, cietumniekiem, inteliģentiem etc., ļoti labi ieaudzina kkādu applied cilvēcību, atšķirībā no teritorijas zonējuma atbilstoši ienākumu līmenim, kā tas ir tagad..
kādas muļķības. Kopošanās instinkta nokārtošanai neviens nav diskrēts :D
daudz ko varētu atrisināt, piemēram, normāla policijas uzraudzība, nu, lai vismaz tik daudz kā nepišas vārtrūmēs, neatstāj prežus izmētātus aiz sevis un ar pliku čožu pārpāļainos rītos pa kvartālu neskraida apkārt lamādamies, bet poličus šādos rajōnos es kaut kā gandrīz nekad neesmu redzējusi, cik sanāk iet cauri var garām, ņemot vērā manu mitināšanās vietu.
Godīgi sakot, neesmu pats bijis, bet varbūt kāds var nokomentēt, kā ir ar slavenajiem Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem -- proti, cik ļoti tie būtu uzskatāmi par geto.
Nonākot uz Rēperbāņa Hamburgā pagāja gana labs laiks, kamēr izdevās piefiksēt, ka šī varētu būt lukturu koncentrācijas vieta, arī ne par kādu geto kaut kā nelikās.
Ja prostitūciju pie mums legalizētu, domāju noslāņošanās noteiktās ielās notiktu dabiski, kā no tās anektes par to, kur vērt vaļā jaunu veikalu.
amsķikā sarkanie lukturi arī ir pāris šķērsielas tūristu centrā; nezinātu, nepamanītu - no malas; tiklīdz iekļūsti šķērsielā nepamanīt nevar. Diezgan nepatīkama pieredze, nav gluži atrakciju parks bērniem. un attiecīgie kvartāli zināmā mērā anestezēti, nekas cits tur nenotiek kā konkrētā aktivitāte. Nezinu, kkāda industrializēta pieeja šim jautājumam - tip, šis ir tas veikals, kurā apkalpos jūsu ģenitālijas. citas vajadzības apkalpos citu rajōnu veikalos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
varētu kkādas kvotas ar bordeļu skaitu kvartālā, noteiktu skaņas un gaismas līmeņa ierobežojumu un attālumu līdz "normālo cilvēku dzīvokļiem".
Mums bērnam dārziņš ir tieši lauku ielas vidū, kur maukas dienu un nakti cilpo abos kvartāla galos. es to uzskatu par labu iemeslu bērnu iepazīstināt ar šādu, lūk, sabiedrības faseti (pagaidām gan bērns vēl ir par mazu zenītartilērijai) attiecības pret kuru (lietot vai izskaust) viņš pats varēs veidot vēlāk.
man pašai kā psrs bērnam viena no labākajām psrs lietām, kas tagad reāli trūkst, bija spiestā lieta dzīvot blakus dažāda tipa cilvēkiem, bomžiem, cietumniekiem, inteliģentiem etc., ļoti labi ieaudzina kkādu applied cilvēcību, atšķirībā no teritorijas zonējuma atbilstoši ienākumu līmenim, kā tas ir tagad..
daudz ko varētu atrisināt, piemēram, normāla policijas uzraudzība, nu, lai vismaz tik daudz kā nepišas vārtrūmēs, neatstāj prežus izmētātus aiz sevis un ar pliku čožu pārpāļainos rītos pa kvartālu neskraida apkārt lamādamies, bet poličus šādos rajōnos es kaut kā gandrīz nekad neesmu redzējusi, cik sanāk iet cauri var garām, ņemot vērā manu mitināšanās vietu.
Nonākot uz Rēperbāņa Hamburgā pagāja gana labs laiks, kamēr izdevās piefiksēt, ka šī varētu būt lukturu koncentrācijas vieta, arī ne par kādu geto kaut kā nelikās.
Ja prostitūciju pie mums legalizētu, domāju noslāņošanās noteiktās ielās notiktu dabiski, kā no tās anektes par to, kur vērt vaļā jaunu veikalu.