martcores polls par karuseļiem lieliski parāda, kuriem cibiņiem bērnībā nav bijis lielo brāļu un brālēnu. Vai citu pietiekami aktīvu un fiziski stipru izklaidētāju, kas gatavi sajūsmā spiedzošu sīkaļu griezt riņķī horizontāli un vertikāli, turot aiz rokām, aiz kājām, paklausīgi uzšūpināt šūpolēs, "kamēr apgriežas"... vārdu sakot, bērnības nav bijis.
Karuseļi - tā ir laimīgā iespēja uz mirkli atgriezties bezrūpīgajā pasaulē, - pasaulē kura māk ātri joņot ap tevi, apvērsties otrādi un sagādāt lidojuma ilūziju. Un ar adrenalīnu tam nav nekāda sakara. Tikai ar bezrūpību un smiekliem.
Karuseļi - tā ir laimīgā iespēja uz mirkli atgriezties bezrūpīgajā pasaulē, - pasaulē kura māk ātri joņot ap tevi, apvērsties otrādi un sagādāt lidojuma ilūziju. Un ar adrenalīnu tam nav nekāda sakara. Tikai ar bezrūpību un smiekliem.
Ļoti labi varētu salīdzināt ar sabojātu redzi, piemēram.
Acij ir muskulis (muskuļi?) un saites, ko iespējams mehāniski sasprindzināt un izstaipīt. Iekšējā ausī tādu nav.
Respektīvi - tā iekšējās auss saistība ar pārējie receptoriem, kā arī ar visu CNS un perifēro NS man nav līdz galam skaidra, tāpēc arī nezinu, vai pieaugušā vecumā ar vienreizēju pārslodzi var pilnībā nojaukt bērnībā izveidojušos refleksus. Manuprāt, tas būtu tāpat kā, vienreiz dzērumā braucot ar velosipēdu, nomaukties un pēc tam vairs nemācēt braukt bez krišanas - tās iemaņas taču arī ar to pašu vestibulāro aparātu saistītas.
Šī ir ļoti interesanta, bet arī ļoti plaša tēma, aizbraukšu mājās, apsolu vakarā iedziļināties, literatūras pietiek, apsolu īsi atreferēt pat tad, ja nāksies ar tevi vienoties kopējā dziesmā un purpināt "tas tā nevar būt, jo nevar būt nekad!":))