![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lūk, atzīšos, ka man šķiet bezgala slikts stils rakstīt oriģināl(?)rakstībā personvārdus un citus īpašvārdus, kuru rakstība latviešu valodā ir sen nostiprinājusies un tiek visnotaļ plaši lietota. Labi, es varu pieņemt, ka cilvēks ir lingvistisks nejēga un nekādi nespēj izdomāt, kā latviskot kāda mazpazīstama Parīzes konditora vārdu un tāpēc uzraksta, ka gardās bulciņas viņam servējis Jean Maurice Clement, kurš dzimis tālajā Saint-Denis ciemā. Piedosim viņa muļķību, kas gan šķiet absurda, jo, spējot saglabāt atmiņā rakstību, vajadzētu būt priekšstatam arī par izrunu. Bet tam, ka kāds ir dzīvojis absolūtā informācijas vakuumā un ne reizi nav redzējis latviski nodrukātu Briseles, Džima Morisona, Sāras Džesikas Pārkeres, Viktora Igo vai, nezinu, Neapoles vārdu, es noticēt nespēju. Un, kā jau parasti, saskaroties ar neizprotamo un nepieņemamo vienuviet, topu nikna. Un gribu šādu rakstītāju nosaukt visādos viņa intelektam neglaimojošos vārdos.
Zīmīgi, ka padomju laikā latviešu valodas piedrazošana ar rusicismiem nekad neaizgāja tik tālu. Ļautiņi iepina ikdienas runā putjovkas, kļejonkas, eļektričkas un gruzovikus, radīja dažus pagalam nelatviskus kalkus, bet nu vismaz Dostojevskis bija un palika Dostojevskis, nevis Достоевский un Maskava bija Maskava, nevis Москва. Varbūt vienīgi kirilica no tām ākstībām pasargāja, nezinu.
Klasiskākie piemēri:
1.Pārliecība, ka ikkatrs pasaules(par Eiropu nemaz nerunājot) iedzīvotājs runā vai vismaz saprot angļu valodu.
2.Visām pasaules pilsētām un citiem īpašvārdiem ir savs, zināmā mērā pamatekvivalents angļu valodā un tas ir tas pareizais, no kura tad arī cēlušies visi citi īpašvārdi.