![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šodien saskaņā ar Plānu skrēju "uz ātrumu" un lieliski atsvaidzināju atmiņā visus iemeslus, kāpēc man skolas laikā riebās skriešana. Viss kā jaunībā - gārdzieni, kunksti, klusas fantāzijas, ka varētu arī paģībt, spazmas zem ribām, elpas trūkums. Nepavisam ne kā relaksējošajos ikdienas riksīšos ar savu bruņrupucienes Tortillas 5km/40 min., nopētot garāmgājējus un jaukās domās par metafiziku un pusdienām gremdējoties.
Viens mierinājums - tā kā Klusajā dārzā joprojām liela daļa iezīmētās trases ir zem sniega un arī redzamajā daļā nav saskatāmas 100m atzīmes, man nācās pieņemt vienu noteiktu loku par "aptuveni 400-600m garu". Lūk, un es ļoti ceru, ka tas garums tomēr ir tuvāks 600, nevis 400m, un es varbūt nemaz neesmu TIK tizla un tusnīga. Respektīvi, ļoti ceru, ka tā distance (trešā pēc kārtas), ko es noskrēju apmēram tādā laikā kā 17 gados 2km, tomēr ir tuvāks 1800, nevis 1200 m.
Esmu nogurusi un grasos ēst šprotes. Varbūt pat kartupeļus - pēc šitādas ņemšanās!
Viens mierinājums - tā kā Klusajā dārzā joprojām liela daļa iezīmētās trases ir zem sniega un arī redzamajā daļā nav saskatāmas 100m atzīmes, man nācās pieņemt vienu noteiktu loku par "aptuveni 400-600m garu". Lūk, un es ļoti ceru, ka tas garums tomēr ir tuvāks 600, nevis 400m, un es varbūt nemaz neesmu TIK tizla un tusnīga. Respektīvi, ļoti ceru, ka tā distance (trešā pēc kārtas), ko es noskrēju apmēram tādā laikā kā 17 gados 2km, tomēr ir tuvāks 1800, nevis 1200 m.
Esmu nogurusi un grasos ēst šprotes. Varbūt pat kartupeļus - pēc šitādas ņemšanās!