Man, protams, ir stereotipiski priekšstati par pasūtījumu slepkavībām, tāpēc nekādi nevaru iedomāties, kādēļ tāda būtu jāplāno daudzu liecinieku klātbūtnē, iepriekš provocējot konfliktu, lai izslēgtu iespēju palikt nepamanītam, nemēģinot slēpt savu identitāti vai izmantot iespēju pamest nozieguma vietu un praktiski bez pretošanās ļaujot sevi aizturēt. Katrā ziņā man šī versija liekas pat mazāk ticama par Rasbainieka piesaukto.:) Un arī par kādā komntārā pausto ironisko domu: "...Īstenībā viņam bija pasūtīts atentāts pret prezidentu, viņš tikai tumsā pārskatījās.":) Taču neesmu profesionāle un mani spriedelejumi neko nenozīmē.
Kāda varētu būt motivācija plānot slepkavību, jau sākotnēji pilnībā atmetot pēdu slēpšanas iespējas? Ieplānot un izdarīt tā, lai nevienam pie labākās gribas nebūtu ne mazāko šaubu par izpildītāju? Vai Tu kā pasūtītājs būtu mierā ar plānu, saskaņā ar kuru izpildītājs tiek neizbēgami apcietināts (un līdz ar to noskaidrot pasūtītāju ir tikai pratinātāju profesiionalitātes jautājums)? Vai Tu kā izpildītājs apņemtos īstenot plānu, saskaņā ar kuru neizbēgami jānokļūst apcietinājumā un ir reāls pamats bažīties par mūža ieslodzījumu? Veselais saprāts un neskaitāmu gadījumu pieredze liek domāt,ka plānotas slepkavības iespējams paveikt nesalīdzināmi vienkāršāk un diskrētāk. Kaut vai inscenējot aplaupīšanu, lietojot anonīmu, nelegālu ieroci, nozūdot pūlī utml. Bet tas, ka pēc šaušanas nebēg un pats gatavs padoties, kā arī zvana dienestiem - tas nebūt neliecina par aukstasinību, tā vienkārši ir pirmā adekvātā reakcija, ko superego pasviež, kad notikumu gaitai nav bijis nekāda scenārija. Es zinu vienu gadījumu laukos, kad pēc dzēruma kašķa viens kaimiņš a cirvi nosita otru, un arī nevis tur valbīja acis pret debesīm vai kas nu tai afektā Tavuprāt jādara, bet zvanīja ātrajiem un teica: "Eu, es te laikam Jezupu...togo. Atbrauciet, mož."
Dabīju meklēt internetā info par sociopātiem, un, re, ko atradu: Sociopāts reti nonāk atklātā konfliktā ar likumu, bet meklē situācijas, kurās viņa tirāniskā uzvedība tiks paciesta, piedota vai pat apbrīnota.
Šim jau arī konflikti ar likumu neesot bijuši bieži, atskaitot ātruma pārsniegšanu, pat vispār nekādi.:) Ak, nu īstenībā es jau savu - visnotaļ poētisko - versiju biju izteikusi jau ierakstā. Bet kā nu tur īsti bija un pēc kura panta jāsoda, noskaidros policija un tiesa kriminālprocesā paredzētajā kārtībā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Katrā ziņā man šī versija liekas pat mazāk ticama par Rasbainieka piesaukto.:) Un arī par kādā komntārā pausto ironisko domu: "...Īstenībā viņam bija pasūtīts atentāts pret prezidentu, viņš tikai tumsā pārskatījās.":)
Taču neesmu profesionāle un mani spriedelejumi neko nenozīmē.
Vai Tu kā pasūtītājs būtu mierā ar plānu, saskaņā ar kuru izpildītājs tiek neizbēgami apcietināts (un līdz ar to noskaidrot pasūtītāju ir tikai pratinātāju profesiionalitātes jautājums)?
Vai Tu kā izpildītājs apņemtos īstenot plānu, saskaņā ar kuru neizbēgami jānokļūst apcietinājumā un ir reāls pamats bažīties par mūža ieslodzījumu?
Veselais saprāts un neskaitāmu gadījumu pieredze liek domāt,ka plānotas slepkavības iespējams paveikt nesalīdzināmi vienkāršāk un diskrētāk. Kaut vai inscenējot aplaupīšanu, lietojot anonīmu, nelegālu ieroci, nozūdot pūlī utml.
Bet tas, ka pēc šaušanas nebēg un pats gatavs padoties, kā arī zvana dienestiem - tas nebūt neliecina par aukstasinību, tā vienkārši ir pirmā adekvātā reakcija, ko superego pasviež, kad notikumu gaitai nav bijis nekāda scenārija. Es zinu vienu gadījumu laukos, kad pēc dzēruma kašķa viens kaimiņš a cirvi nosita otru, un arī nevis tur valbīja acis pret debesīm vai kas nu tai afektā Tavuprāt jādara, bet zvanīja ātrajiem un teica: "Eu, es te laikam Jezupu...togo. Atbrauciet, mož."
Ak, nu īstenībā es jau savu - visnotaļ poētisko - versiju biju izteikusi jau ierakstā.
Bet kā nu tur īsti bija un pēc kura panta jāsoda, noskaidros policija un tiesa kriminālprocesā paredzētajā kārtībā.
Bet man nav nolūka atrunāt Tevi no sazvēŗestības teorijām.