Vispār es Jūs laiku pa laikam lasu.
Pašai nav, ko teikt. Ja nebūtu panikas par tuvāko nākotni, būtu pat laimīga.
Nesen palasījos latviski iznākušās "Krēslas" sērijas grāmatas. Nebūt nebija tik primitīvi, kā biju gaidījusi. 15 gadu vecumā droši vien vispār sajūsmā šņukstētu par poētisko Lielo Mīlu un to, kā galvenie varoņi ik pa brīdim divdesmit lappuses vāļajas pa gultu, nododamies bezjēdzīgiem dialogiem un nesaņemdamies nokniebties. Tagad nācās šīs lappuses žāvājoties pāršķirt. Taču jāatzīst, ka nekrofīlā estētika 19.gadsimta beigu stilā dažbrīd spēj fascinēt. Un vispār - visas tās dzīvības-nāves-seksualitātes mīklas, kaut cik gaumīgos vārdos ietērptas, allaž atstāj iespaidu. Ne tikai uz Koelju un Dena Brauna cienītajiem.
Pašai nav, ko teikt. Ja nebūtu panikas par tuvāko nākotni, būtu pat laimīga.
Nesen palasījos latviski iznākušās "Krēslas" sērijas grāmatas. Nebūt nebija tik primitīvi, kā biju gaidījusi. 15 gadu vecumā droši vien vispār sajūsmā šņukstētu par poētisko Lielo Mīlu un to, kā galvenie varoņi ik pa brīdim divdesmit lappuses vāļajas pa gultu, nododamies bezjēdzīgiem dialogiem un nesaņemdamies nokniebties. Tagad nācās šīs lappuses žāvājoties pāršķirt. Taču jāatzīst, ka nekrofīlā estētika 19.gadsimta beigu stilā dažbrīd spēj fascinēt. Un vispār - visas tās dzīvības-nāves-seksualitātes mīklas, kaut cik gaumīgos vārdos ietērptas, allaž atstāj iespaidu. Ne tikai uz Koelju un Dena Brauna cienītajiem.