Brīžos, kad es pati sevi ne pārāk stipri mīlu, man parādās aizdomīgums arī pret apkārtējo pasauli un kļūst pavisam skaidrs, ka māte ir manī vīlusies, tēvs, ja vien būtu dzīvs, arī būtu neapmierināts, draugi mani pieklājīgi pacieš, mīļotais vīrietis nevar saņemties pateikt, ka viss cauri, bet kaķi pieglaužas, nevis lai pamīļotos, bet lai izprasītu vēl vienu barības porciju, rīmas sasodītie!
Reizēm jau mūsu prāts izspēlē tik smalkus jokus, liekot noticēt visām ilūzijām, ka mēs pakļāvīgi pieņemam iedomas par īstenību. Man liekas, ka nevajag, ir daudz vieglāk bez visa tā.