PEACEдец

Šodien vizināju Kristu (siev.dz.)

dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt.
kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija.
parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot.

sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs.
fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju.
mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām.
vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās.
psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē.
visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu).
uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu.

vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma.
nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā.

reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija.

- KC

- Reiz nomainīju mašīnai bremžu diskus, taču vecajiem cilindrīšiem tas nepatika un tie mazliet sāka strīķēties, līdz uzkarsa un 'aizvērās', t.i. nobremzēja abus priekšējos ratus tā, ka dūmi kūp. Tad bija jāgaida kādas 50min lai diski un cilindrīši atdzistu, atbrīvotu bremzes un varētu turpināt braukt kādu kilimetru un tad atkārtot procesu. Ja pareizi atceros, no Pētersalas līdz Mūkusalas aplim tiku kādās četrās stundās.
Par šo atcerējos šinī vīkendā, jo pamanīju, ka kreisais priekšējais bremžu cilindrītis kārtīgi neatlaižas, bet jābrauc vēl bija >400km. Pēdējos 275km nobraucu nespiežot bremžu pedāli. Normāli - es tapat reti kad bremzēju (labs vingrinājums, iesaku)

- To Neirosis gan kādreiz vēl gribētos dzirdēt.

Njā māku atlaist, tā ka jau no nez kura darba pats sevi atlaižu un no bāriem met ārā. Agrāk no tādas būdas, vai belugas fig tevi kāds mestu ārā, tur labi ja dzīvs paliec, ja kāda figņa sanāk. Viss stop, turpinam narkoloģijas un minesotas pulciņus. Šis jau palicis pārāk nopietni. Vai nu jāmeklē sieva medmāsiņa, lai var sistēmas likt un skalot.
Jauno Āģa māju siltinās un renovēs. Stalažas jau sāka būvēt, parunājos ar džekiem un sajutos zinošs šajā lietā. Kaimiņos Liepiņpāris dzīvo beidzot aizgāju un nopirku Andīnismu ar visiem parakstiem.

"Uz Zviedriju aizbēgušie dzejnieki bija parsteigti, ka tos uzreiz grib izdot"

Par Kempbelu es dzēšu ārā. Tagad jau visi interneti pilni ar šo ziņu.

\m/ я подметал \m/

Abet kamēr te atkal cīnos ar muguras un visām citām dzīves problēmām, tikmēr kā izskatās Kempbeļ Fils nolicis karoti (Paldies Vilnim, ka ieteica klausīties.). Bļin ne par Motorhead. Nenormāli sāp mugura, atceroties visus manus arboralkaša gadus un kritienus drošivien visi skriemeļi ir pizģec.

Nākamā pietura ratiņkrēsls un tad jau arī zārciņš būs.

bija ļoti labs eksistenciālā eskeipisma mēneša noslēgums. atbrauca K - atklājām visādas sezonas - bf ieurba bērzā, K uzcepa savu epic sojšliku, bijām iegremdēties Niedrājā.
ļoti patika, ka 6d bija vairāki brīži, kad visi trīs vnk lasījām grāmatas. likās, ka tas ir tāds jauks introvertu protests pret kapitālisma grind vai pavasara dzīvības sprādziena fomo.
7dien izgājām Nigras taku. joprojām ļoti skaista. iesakām.
ļoti izbaudīju to, ka vienlaikus ir gan ciemiņš un kkādas konkrētas ieplānotas aktivitātes (tai skaitā fokača!), gan pilnīgs un ultra rāms neobligātums.

šon gan agonēju pie epastiem un bezgalīgi garā sapulcē ar priekšnieci. izriju veselu paku ar sēmenēm. noknibināju pirkstiņu līdz asinīm. aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.