diezgan dahuja laimes

We need to use fascism to preserve capitalism, while claiming to be saving democracy from communism.

Un tad čalis, kam darbs bija radīt AI safety normatīvus, izmantoja ChatGPT, jo tā bija vieglāk.

Bet principā esmu vīlies sabiedrībā. Brīvā griba ir jau veiksmīgi izdzēsta. Ja tāda pat kādreiz ir bijusi, tad nu tagad atšķaidīta pamatīgi ar daudz, daudz jaunajiem mēdijiem. Kreizī. Bet tas nekas, man tikai brīvāks ēteris. Tas tagad jāpiepilda.

Nē nu jā. Ja cilvēkiem visu mūžu ir mācīts darīt, kā saka, darīt kā liek. Tad, kad viņiem neko nesaka un neliek, tie nezina ko darīt. Interesanti ne? A ko darīt?

Viss ir īre.

Grozies kā gribi. Pilnīgi viss, kas tev ir, tava mūža laikā vai pēc tava mūža, izšķīdīs. Apavi, velo, māja, auto, dzīvoklis un savstarpējās attiecības ar savu ģimeni.

Šādi jau domāju gadus 14, kad pēc ilgstošas izvēles nopirksu apavus, kas pēc bildes internetā man ideāli patika. Tie nebija tie ērtākie realitātē un izturēja aptuveni 3 mēnešus un par tiem tolaik samaksāju 45.- Latus. 90 dienas, 45 lati, 50 santīmi dienā par to, ka uzvelku botas. Diezgan dārgi, ņemot vērā, ka velku arī bikses, kreklus, jakas, zeķes, apenes, džemperus, cepures un cimdus. Protams tas ir izņēmums, bet prātā tas man lika sākt rēķināt par to, cik tas izmaksā no amortizācijas skatupunkta.

Inženierijā iemācījos to, ka lietu pašizmaksa parasti ir 25% no veikala cenas. Sākumā negribeju tam ticēt, bet pēc neskaitāmiem gadiem industrijā, tā izrādījās taisnība. Tā rezultātā arī nekad negribu maksāt par lietu vairāk nekā tās pašizmaksa. Tā strādā vērtība. Cilveka ņēmšanās ir 75%.

Un tad ir humpalas, atrodu principā nevalkātus Vans skeitšūzus par 4.- Eur, novalkāju tos 2 gadus, nevelku katru dienu, jo ir arī zandales un zābaki, bet rupji reķinot 365 dienas tie iztur. Divi centi dienā, vai salīdzinot ar 50 santīmiem, apmēram 35 reizes lētāk. Matemātika vienkārša, atmetot specifisku izvēli, pērkot zem pašizmaksas, dzīve var būt 10-50 reizes lētāka. Tik un tā īre, bet lētāka.

Un tad nīdēji teiks, ka man nav laika meklēt pa humpalām sev botas. Bet acīmredzot tev ir laiks meklēt botas internetveikalos un ir laiks vergot, lai par tiem samaksātu. Tā jau ir tava izvēle, kā pakāst savu brīvību. Zinu pārsi ļaudis, kas pelna 5k mēnesī un visu kaut kā to papiš. Tad aizņemas naudu, lai nopirktu jaunu veļasmašīnu.

Un jā, viss izšķīdīs. Un diemžēl jauns nenozīmē labs, tas tikai nozīmē to, ka necik vēl nav paspējis pašķīst. Un arī dārgs nenozīmē labs, tas tikai apliecina sajūtu, ka esi tavuprāt tā vērts. Bet diemžēl izšķīšanas ātrumu var saprast apgūstot materiālzinātni un fiziku, nevis veikala plauktus. Bet ļaudis parastie domā, ka tas ir atkarīgs no mārketinga komandas darba un brendinga.

Latvijas Vēstnesis un Ministru Kabinets savos pielikumos nav spējis ievērot tajā pašā likumā noteiktās normas. Pielikumā esošie ģērboņa toņu heraldiskie apzīmējumi neatbilst minētajām RGB vērtībām to pašu noteikumu 4. punktā.

https://likumi.lv/ta/id/311338-noteikumi-par-latvijas-valsts-gerbona-un-vidzemes-latgales-kurzemes-un-zemgales-gerbonu-heraldisko-krasu-toniem-un-grafiskajiem-apzimejumiem

Zelts ir 180/110/0 minēto 211/142/0 vietā,
Sudrabs ir 158/158/158 minēto 195/196/198 vietā,
Zaļā ir 0/137/22 minēto 0/124/90 vietā,
utt.

Metamodernisms


Mirušais internets. Ap 2016. gadu internets ko pazinu no agrīniem divtūkstošajiem vairs nebija tāds kā iepriekš. Tas sāka vilkt iekšā, tas reaģēja pret tevi un tikai tevi, tas tev sāka pielāgoties un vilināt tevi visdažādākajos informācijas caurumos. Tagad tas tevi pazīst un dod to, kas tev garšo. Jo vairāk tu tur sēdi, jo vairāk tu atrodies digitālajā zemē.

Tehnofeodālisms. Digitālajā zemē tevi vilina patērēt, tevi vadā pa taciņām, kas rada tev iespaidu, ka tu pats gribi to, ko tev ekrāns rāda. Bet patiesībā tā nav. Tava SEB vai Swedbanka tirgo tavus datus neskaitāmiem datu brokeriem. Dati iekļauj tavu vārdu, uzvārdu, dzimumu, tālruņa modeli, OS versiju, pasta indeksu, GPS koordinātas un vēl 25 citas vienības. Nebrīnīšos ja arī to vai ko nesen nopirki.

Dati. Mana tālruņa baterija lēnam degradējās. Ir dienas, kad tā neizvelk līdz vakaram. Bet tas nekas, jo par to jau zina visi reklāmu mākleri un jaunu iPhone un Samsung reklāmas man rādās uz katra stūra. Interesanti gan ne. Aizmirsu pieminēt, ka Swedbank arī cietiem stāsta cik man telefonā baterija atlikusi. Un bez bankas aplikācijas telefonā es vairs neesmu funkcionāls cilvēks sabiedrībā. Žēl gan ka tā.

Viss jauns. Un tad tev ir vajadzīgs viss jaunais. Tev vajadzīgs grīdu tīrošs robots, tev vajadzīga trauku mašīna, tev jauns lietots auto, tev telefons un austiņas, masieris un zobu birstīte, abonē spotify un netflix, apdrošināts telefonam ekrāns un mājoklis, dzīvība un kaķītis, kredīts viens, kredīts divi, ekrāns viens, ekrāns divi. Un tā tik turpini. Kad vecais salūst, tad pērc jaunu, jo salabot neproti. Un visas tās lietas tevi laimīgāku nepadara. Kartona mēbeles no Ikea, plastmasas apģērbs no H&M, ēdiens no Nestle. Atkritumi tīrākie.

Jaunie mēdiji. Un tad parādās kas jauns un nebijis. Datori beidzot dara to, kas deviņdesmitajos tika apsolīts. Viņi domā tavā vietā, uzraksta ēpastu, sagatavo grafisko dizainu, pastāsta kā jānohermetizē izlietne un kā jācep skābmaize. Nē nu forši, par to nav ne runas. Taču katrs jaunais mēdijs maina to kā mēs uzvedāmies šajā realitātē. Pirms ierakstiem un platēm ļaudis mūzikas instrumentus spēlēja bieži, tā bija tāda intelektuāļu lieta, spēt spēlēt klavieres vai vismaz vienu skaņdarbu saviesīgā pasākumā. Bet ar radio tas mainījās un vairs nebija nepieciešams. Cilvēki rakstīja vēstules, bet ar telefonu tas vairs nebija nepieciešams. Cilvēki stāstīja stāstus un pasakas, bet ar televīziju to varēja aizvietot frāze, vai redzēji vakardienas filmu TV. Kaut kas atnāk, kas cits nemanāmi pazūd. Un man ir bailes, ka pazūdīs cilvēku spēja analizēt un sintezēt domas.

Sintēze un Analīze. Esmu viens no retajiem, kas spēj salikt dažādas domas, lietas, tekstus, bildes, skaņdarbus, konstrukcijas, ķīmijas un risinājumus jaunā veidolā. Protu tos summēt, dalīt, mainīt, izjaukt un salikt, lai veidotos kas patiešām jauns. Daudzi to nevar, varu teikt, ka man ir paveicies. Daudzi to nekad nav spējuši un vienkārši reaģē pret pasauli. Kā sanāk, tā sanāk. Bet tagad ir AI, tas ir kas maģisks, kas to ļauj darīt ikkatram. Vispār jau kruti, tik pat kruti kā grāmatu masveida druka, telegramma, radio, telefons, televīzija, internets un kripto bija savā agrīnā stadijā. Tas dod superspējas. Bet diemžel tikai tad, kad cilvēks pats to izvēlās. Un diemžēl mūsdienu cilveks vairs neizvēlās, tas tiek vadāts. Reti kurš ieiet globālajā tīmeklī ar konkrētu domu vai vajadzību, pamatā tā ir vajadzība ieiet internetā, jo tur taču viss tev ir labi. Un paies divi gadi, paies septiņi un špok! Tā pat kā cilveks būs aizmirsis zīmēt attēlus un rakstīt vēstules, tas būs aizmirsis domāt. Un tad būs galīgā dimbā. Tā verdzība, kurā vairums ir ievilkti šobaltdien, salīdzinoši būs tikai ziediņi. Tā pat kā ir ļaudis, kas nekad mūžā nav lietojuši CD vai kaseti, būs ļaudis, kas paši nekad nebūs salikuši savu domu, savu domu gājienu. Un tas ir patiešām traki. Tiks radīti ideāli vergi.

Un tagad šodiena. Es pāris dienas nedēļā strādāju vietā, kur mācu cilvēkiem veidot un labot mēbeles vai jebko citu no koka. Tie, kas nāk, dara un strādā, ir cilvēki no radošā profesiju gala. Tie ir cilvēki, kas sintezēt māk, tie ir cilvēki, kas redz iespējas, vērtību, saprot laiku un darbu. Arhitekti, fotogrāfi, projektu vadītāji, mākslinieki, uzņēmeji, riska analītiķi un mūziķi. Ienāk arī pāris biezas mežaparka dāmītes, bet tās nekad nepaliek darīt. Tās meklē kādu citu, kas to izdarīs viņu vietā. Ir arī tādi, kas tēlo, ka neko neprot, cerot, ka es visu izdarīšu viņu vietā. Tā nebūs. Bet jā, nāk cilvēki, kas zina, ko viņi grib, nabaidās, paši to izlemj un dara. Bet kur ir visi pārējie? Kur ir pārdevēji, krāvēji, studenti, šoferi, biroja darbinieki, māmiņas, auklītes, tirgotāji un apkopēji? Viņi te nav, jo viņi jau vergo jaunajam laikmetam. Tēlojot darbu, tie pelna bezvērtīgu naudu, lai pirktu bezvētīgas lietas. Nedomājoši patērētāji - ideāli modernie vergi. Un nē, es viņus nedalu grupās, tie dalās paši. Mūsdienu serfam svarīgi ir storiji un posti, preces un pakalpojumi, tam nevajag realitāti, tam vajag izvēles ilūziju, bet izvēle ir ārpus tā. Jūs aitas, vergi, nabagi.

Jā, šis viss ir mana bezmiega teorija. Es, personiski, redzu izeju no tā, bet tas vairumam nebūs paciešami, tas būs pārāk grūti un neērti. Tur būs jādara un darīt ir grūti, labāk sēdēt un gaidīt, kad tavas problēmas atrisinās kāds cits. Vidēji cilvēks darbā ir 5-15% efektīvs. To atzīst retais un tas nevienam nav svarīgi. Pamatā jāsaglabā spēja patiesi izvēlēties un pateikt nē, ir japalīdz vienam otram un jādeformē realitāte, nevis tajā jāplūst pa straumi kā tajā kaķa filmā. Ir jākustina matērija, neviens cits to nedarīs. Vajadzīga personīga anarhija. Vajadzīga apziņa par savām patiesajām vajadzībām, pašam jāpiepilda tās.




Literatūra bezmiegam:

Yanis Veroufakis - Technofeudalism
Marshall McLuhan - Medium is the Message
Neil Postman - Amusing Ourselves to Death

Un tad nodedzināja visas digitālās grāmatas.

Pēc divām stundām visos amīšu štatos būs masu protesti, bet kaut kā mūsu masīvie masu mēdiji nespēj par to nekā pateikt. Interesanti nudien. Internets ir miris.

Šķietami viss ir apstājies. Nu vismaz man. Nekas īpaši neaizrauj. Visur ir bloki, gan iekšēji, gan ārēji. Likumiski un fiziski. Gribas radīt skaņu, kustību un gaismu, bet ir ziema. Ārā slapjš un pretīgs. Viss tāds pagaidu variants. Nolēmu, ja jāsamazina savi darba slogi. Ja man ir pajāt, tad man ir pajāt un tikai brīnumi to mainīs. Vēl jāizkašo, jo tie zaļie puņķi turas uz manis.

Tikmēr pasaules mēdiji ieiet jaunajā šitstorma sezonā, internets ir miris. Nu čista sprāgonis. Un tā informācija, kas mums ir nepieciešama jau ir caur dirsiņu iebarota pat neapzinoties. Ko mēs te meklējam? Stāstus? Kādus fakin stāstus! Preces, subskripšanus un instant laimi.

Darbības vārdi atrofējušies. Darbi šķiet bezjēdzīgi. Un vērtība ir tikai laikam, kas tev jāpatērē konkrētā kvantumā. bļaķ. Mērīt nemākam, mērlentas nav? Laikam pulkstenis derēs.

Sāku cept maizi pēdējos mēnešos. Pat nopirku KitchenAid. Gardi un kraukšķīgi. Atpakaļ pie saknēm. Varētu vēl kādu tērpu beidzot sev uzšūt. Būt smuks un tā.

Vispār jau diezgan daudz ko gribas, tikai sev neļauju. Lohs. Tik smēķēju.

To Do List:

1. Sakārtot dokumentus, dabūt ID karti
2. Aiziet uz veco banku, uzzināt cik esi parādā par studējošā kredžu. Dabūt bankas karti.
3. Noskaidrot savas parādsaistības par:
-Telefona rēķinu;
-Kasko regresu;
-Ātro kredītu;
-utt.
4. Ieiet EDS paskastītē, apskatīties, kas tur.
5. Iestāties darbā, prasīt naudu, nevis minimālo.
6. Apzināties, ka nauda, ko esi ir parādā, ir tevis paša papista, tu esi to parādā. Atdod to. Strādā.
7. Rēķināties ar savu darbību sekām, pieņemt tās. Lasīt smaklo druku, netēlot, ka nezināji.
8. Atzīt, ka esi daļa no kapitālisma. Izmantot to, nevis ciest no tā. Nežurkot.
9. Atrast sakni traumai, kapēc nespēj papist lietas. Reflektēt uz to.
10. Izmest nepāra zeķes. Iedzert tēju.

Tas ir godīgi.

Darbs = Spēks reiz pārvietojums. Laiks tur neparādās. Tad kāpēc tik daudz ko mērām laikā, nevis pārvietojumā? Tik bieži dzirdu "Man nav laika", bet nedzirdu "Man nav kustības" vai "Man nav pārvietojuma". Un tad gadiem gaidām līdz kaut kas pakustēsies. Laiks ir tikai koncepts. Pēdējos mēnešus pavadu pārinterpretējot visu jaunā mērauklā - formā un pārvietojumā.

Man vispār jau pusgadu ir smieklīgakais darbs ever. Reizi nedēļā dodos uz atkritumu šķirošanas poligonu un remontēju izmesto elektrotehniku, jo eiropa tagad zaļa. Tas ir lielisks veids kā minimāli patērējot laiku spēju nodrošināt visu nepieciešamo, lai izdzīvotu šajā sapuvušajā kapitālismā. Piektdaļslodze, lol. Un saņemu virs minimālās, lol.

Vēl traki ir redzēt cik tā sabiedrība ir debīla un kas tiek izmests kādu iemeslu dēļ. Piemēram izmesti 40 trīs vienā tosteri, jo nav pareiza komplektācija. Maināmo vafeļu, siermaižu un panini virsmu vietā iekomplektēts divi siermaižu un viens vafeļu, bet katram citādākā random secībā. Dažiem divi vafeļu, citiem divi siera. Ko darīt lai atrisināto šo šķirošanas problēmu un laistu tirgū šos 40 jaunos tosterus iepakojumā? Jā, tieši tā. nodot utilizācijā. Konformistu aitas.

Kurinājām naftu vairāk nekā jelkad. Atkritumi poligonos katru gadu tik vairāk. Eiropa to ievēroja un teica:"Mēs tagad zaļi!" Šo vēsti arī saņēma Sūnu ciema iemītnieki, ar attiecīgo finansējumu. Tad nācās tikai atrast kādu, kas šo zaļo fufeli varētu nodot citiem. Ķipa saražot kādu krekliņu vai auduma maisiņu ar saukli ko izdalīt konferencēs ierēdņiem. Vai veicināt onlaine Zoom diskusijas, kas palielinātu sūnu ciema tautas iesaisti. Atskaitēs arī tas tika sarakstīts, ka viss ir izdarīts, bet Eiropa paskatījās un teica, ka vēl izskatās diezgan brūni un vajadzēja zaļi. Nokaunējušies Sūna ciema iemītnieki nolēma paprasīt vēl finansējumu. Tagad tik būs! Plāni ir! Influenceri ir piesaistīti! Finansējums izdalīts? Vajag tik dot zaļo gaismu. Pēc iztērētiem 26 tūkstošiem eiro mārketingā, tikai apziņoti "150 tūkstoši" Sūnu ciema iemītnieki un ar sociālās iesaistes paņēmienu savākti divi lietoti laptopi atkārtotai lietošanai maznodrošinātajiem šunu ciema imigrantiem. Samaksājot līgumā paredzēto finansējumu tehniksajam meistaram, tika secināts, ka viens no noziedotajiem datoriem ir nolietots, taču otrs neefektīvs pēc mūsdienu energoefektivitātes normām un ar nepietiekamu veiktspēju. Nekas, tam uzlīmēja zaļu līdzfinensētu uzlīmi, viss sagāja. Eiropa un Sūnu ciems tapa zaļi!

Šodien nejauši iekļuvu sapulcē kas plāno kārtējo iniciatīvu. Šoreiz politisko iesaisti veicinošu, ko laikam vajadzētu šajā nācijā. Nē nu jā. Tad smieklīgi ir uzdot jautajumus par realitāti. Realitāte bieži vien krasi atšķirās no sapņiem. Vēl tā ļoti krasi atškirās no tā ko mēs paredzam, jo paredzēt nākotni nevienam tā īsti vēl nav izdevies. Bet ir patīkami redzēt to naivumu. Piekritu provizoriski palīdzēt viņiem ar praktiskiem darbiem, jo rokas visiem it viņiem bija, tikai kādas? Redzēs.

Tad Putins pirms vēlēšanām atkal izspēlē veco labo teātra etīdi: "a ja nu kodolkarš?", lai tie rietumi nejauši neiesvārsta sabiedrību.

Mehiko

Pirmo reizi redzēju kluso okeānu, redzēju arī vali, nu šļakatas un asti, tas arī bija baigi tālu, tā 5mm liels bija rokas stiepiena attālumā. Bet tas nemaina faktu, ka tas bija valis un viņš tur joprojām ir. Tas bija labākais ko mūžā biju redzējis, nu apziņas ziņā. Krutākais tilts, dirižablis, kuģis vai superauto nestāv blakus tai grācijai, kas ir valis. Iguānas arī ir biedējoši lielas, kokosrieksti var nosist, gekoni rāpo pa hosteļa griestiem un mākoņos dzīvojot ir mitrs.

Bet Meksika vispār ir baigā tēma. Iesaku ikvienam tur aizšaut depresīvos ziemas mēnešos un nopirkt vēl vienu vasaru. Metro maksā 25 centi, naktsmājas 8 eiro un paēst var pa 2.50. Satikām Arī Juri T. Atgriežoties gan tā patizli, jo jāskatās uz latviešiem. Un jetlag. Un te ir auksts, nevis +26. Nav arī okeāna šļakatas, palmas, mocīši, dīvaini veci amerikāņu pikapi. Mūs pat neapzaga, nenosita, nenolaupīja un neizvaroja. Varētu vēl tur pabūt.

Darbs

Atnāca Eiropa un nodomāja, ka te viss ir dirsā, vajag zaļāk. Eiropa ir zaļāk. Te viss ir brūns un pelēks. Kā nostāvējušies sūdi. Nu kaut kas jālabo, jālabo mūsu sūdi. Un kas to darīs? Huj zin. Jāatrod kādi dolbajobi, kam patīk rakāties par miskastēm. Tā es satiku Eiropu, bet tad teicu, ka esmu mileniālis un gribu atlaisties plakani. Karoč nemaz negribu strādāt. Nu varbūt dienu nedēļā varētu, bet lūdzu dahuja naudu.

Tā es dabūju darbu. Saņemu vairāk par minimālo par 1/5 slodzi. Manuprāt Eiropai ko no manis vēl slēpj. Bet po, saies.

Uzsēdos Marshall MacLuhan domām virsū un reāli man sāka smērēt. Tas vēstījums nav tik skaists kā gribētos, jo tas mēdijs nav tik skaists kā gribētos. Sarunu vietā viens otram rādam ekrānus ar šīs dienas aktuālajām memēm. Tēmas mainās atkarībā no tā ko algoritms šodien izlēmis un pērkam lietas, ko tas trijos naktī tev iesmērējis ar targeted marketing.

Un tad man nākas atslēgties un uzdot jautājumu "Vai šī informāciju man šodien kaut kādā veidā ir nepieciešama, noderīga?" Parasti atbilde ir nē un tad, kā tāds nariks trīcošām rokām, noliec telefonu. Tur nekā nav, katrs piektais YT thumbnails jau ir ar ģenerētu saturu. Ministru uzrunas sastāv no ģenerēta teksta un skolā bērniem saražosim jaunu "Skola 2030" literatūru ar ģenerētiem uzdevumiem. Mēs to ēdam tik pat ļoti kā taukus un cukuru un mums, fakin, garšo. Nu sātīgi, sātīgi. Un mēs esam tas, ko ēdam. Mēs runāsim, rakstīsim, lasīsim, redzēsim, taustīsim ģenerētu.

Bet kas mūs sagaida otrā galā? Nu, par to stāstīs dienas ģenerētajās ziņās, reaģēsim ar ģenerētiem komentāriem, viens otram sūtīsim LLM GIFus. AND NOW THIS!! Lai pārlieku nepatērētu savu uzmanību, parādīsim jums ģenerētu reklāmu. Kādu ģenerētu zaļmazgāšanas kampaņu par to kā tava izvele kaut ko maina. Pastāsti to sēnei.

Atdosim savu pēdējo kripatiņu prāta. Jau tagad tik katrs padsmitais spēj sintezēt domas un idejas, radīt jaunradi no iepriekš pieredzētā. Tagad atdodam šo nepatīkamo un grūto darbu AI. Un AI, AI, AI, paies 7 gadi un būsim vēl vairāk attroferējuši savas pelēkās šūniņas. Un glābiņa nav, tas kuģis grimst. Bet hei! Man taču ir glābšanas riņķis, es protu tos darbus, kurus pat roboti negribēs darīt. Bet visiem vecrīgas plānā galdiņa urbejiem būs jāiemācās rakt kartupeļus.

Tā gaisma nav gaisma tuneļa galā, tā ir apziņa, ka esam dirsā.

We will be above average in 2040.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/04.11.2023-latvijai-nebus-viegli-mazinat-atpalicibu-no-kaiminiem-es-videjo-limeni-varetu-sasniegt-ap-2040-gadu.a530426/

Interesanti kuras valsts plānā ir būt zem vidējā 2040. Vai arī visiem būs viens vidējais. Tikai eksperti var atrisināt šāda mēroga problēmas

Un man tā trauksme tomēr patika.

Labvakar! Esmu bijis apjucis.

Nē nu skaisti, ciba atkal dzīva, jo tā pat kā man, tai ieslēdzas uzmanības trūkums.

Jāsāk aktīvi meklēt trashy nekustamais īpašums Rīgā. Visticamāk koka konstrukcija, 50to iekārtojums un malkas apkure. Ir piedāvājumi?

Pārmērīga interneta lietošana sajūtu ziņā ir diezgan līdzīga pārmērīgai zāles kurīšanai, kačā savas smadzenes kamēr tās paliek numb - negrib ne just, ne domāt.

Pēdējās dienas klausos pilnīgi visu the Mountain Goats diskogrāfiju secīgi. padsmit singli, padsmit albumi un kombo albumi ar apslēptiem dārgumiem. Jau gadus 3 labākā mūzika manā pasaulē.

How I spent my spring vacation?

Es darīju to, ko man patīk darīt jau kopš kādu 16 gadu vecuma.

Braukājos ar ričukiem, sedēju garāžā un pulēju vecus sūdus. Sazīmēju lētus labus velo saviem čomiem un radiem. Spēlēju instrumentus Ādmiņu ielas mēģu telpā ar pāris biedriem. Laboju savu VW Lupo, vēl jāpārlasa jumts un ģenerators, bet to var pa vakariem, margāju draudzenes senča jau zemē iepuvušo Pajero Pick Up. Biju pat darbā vienu dienu uz 3 stundām, jo tur sava pulēšana. Metināju margas un patusēju Repair Cafe iekš KKC. Divas dienas nodarbojos ar galdniecību Cēsis un no vecām padomju mēbelēm centos uztaisīt kaut ko patīkamu ar jaukām galdniecības iekārtām. Padzēru alu un pakurīju, bet pēdējās 5 dienas nē, lai darbā nav pārlieku grūti. Pabraukāju pa humpīšiem un labdarības veikaliem. Pāris dienas patusēju ar pankiem, ievazājos pat grafiti pasākumā. Tagad vēl sadomājus, ka jāpārvācās uz tēva dzīvokli, lai peso paliek ģimenē. Jūtos atpūties. Pa retam.

Ogres labdarbības veikalā HOPEN par nieka 85.- Eur var iegādāties Farfisa Transicord elektronisko akardeonu, varbūt kādam synth cilvekam interesē.




Ir vads, nav baroklis.

Nav tā, ka uz teātri eju pārlieku bieži un nav tā, ka esmu liels teātra fans, bet "Pēc grāmatas motīviem" ir tiešām lieliska izrāde. Man labākais līdz šim.

Interesanti, cik šajā materiālismā maz ļaužu pārzin materiālzinātni.

Nākamais trends pēc zero waste cerams būs zero production.

Katram bērnam ziemassvētkos pa sms kredītam zem eglītes.

OVP teica, ka pasliktināta redze. -0.5 : redzēt var, tālumā grūti. Brilles nevajag. Lai vieglāk būtu savu VW Lupo SDI tumsā vadīt, pa 4€ nopirku plastmasas brilles. Tad pēkšņi pasaulē kļuva HD un es pa ilgiem laikiem ieraudzīju ceļazīmes un detalizētas cilvēku sejas - atkal ieraudzīju cik tie visi ir sūri un neapmierināti. Man nāk smiekli.

Tagad es zinu kur visi Opel Kadett D dzīvo.

Par naudu pārdota brīvība. Neizmantota nauda. Pilns konts un potenciāls.

Turi savu māju ciet ar cerībām 2,5 gadus un dienā kad izvācies Tev to apzog nēģeris.

Esmu panks, biju jau aizmirsis.

Plakanā zeme, plakanā elpa.

Pankroka sēkla, kas iesēta, dikst jebkurā augsnē. Cements, industrija, vara un garlaicība - tik un tā dīkst. Izvēles pieņem no otra gala. No mīkstākā un ērtākā gala ar kondicionieri un apdrošināšanu. Drošība - Cietums.

EAsports Pope 2018 tiešā translācija visā dienas garumā, ģenerālsponsors - Cēsu alus.

Es atkal esmu vienā ērtā vietā un man ir garlaicīgi.

Šodien borēju caurumu ar rokām sava VW priekšējā bampera iekšpusē, lai to ar varu savilcēju pievilktu pie spārna, jo nokarājās un nesmuki izskatās. Urbja patronai nebija vietas - urbu ar plaķenēm. Nav baigais sasniegums, taču ir prieks, ka izskatās smukāk, bet mentāli es vairāk ar to nopisos nekā atpūtos.

Sarežģītās lietas tik un tā ir reducējamas līdz mazākam, man jau zināmām, darbībām, kas ir vienkāršas un pieredzētas. Mani tomēr izaicina mans darbs, ne izaicināšanas pēc, bet manis paša iniciatīvas dēļ. Ir arī ļoti forši, ka manu darbu pavairo tūkstošos.

Man vajag piedzīvojumus, tādeļ šķiet pilnīgi loģiski nopirkt enduro moci, lai varētu braukāt pa pierīgas valsts mežiem, bet ar BMXiņu man vairs nav spēka mīties. Vecais āpsis.

Es gribētu precīzi zināt, cik citi ir laimīgi. Grūti salīdzināt.

Man uz sejas aug spalvas.

Es dažreiz iekāpju savā Volkswagen Lupo SDI un aizbraucu uz Sky un noperku dārgu, garšīgu pārtiku, ko noēdu turpat stāvlaukumā ar skatu uz Daugavu vai mājās pie ekrāna. #labādzīve

Labā dzīve.

Jau pusgadu eju uz darbu.

Ir dīvaini, ka viss, ko esmu līdz šim iemācījies ir nācis no spīta. Vienmēr esmu darījis tā, ka man ir jāiegulda vairāk sava laika, lai, patērējot mazāk materiālus, izmantojot to, kas ir pieejams, es spētu iegūt to ko vēlos. Paršūt humpalu levisenes, salikt kravas velosipēdus no hlama, apgriezt sev matus un uzlodēt pašam savu skaņu pastiprinātāju. Mācoties, ļoti daudz mācoties. Tagad, kad materiāli esmu savas dzīves kalngalā, ir dīvaini apzināties, ka tagad lietas ir jādara citu motīvu vadītas, taču to vēl nespēju, jo pieradums man neļauj pirkt neko jaunu, pat tīru leņkprofilu, lai uzmetinātu tādu darba galdu kā vēlos, jo pirkt būtu par dārgu. Tas bija stargls, jo izvēlējos straglu. Dzīve bija par vieglu. Tik viegla, ka tā bija jāpadara smaga.

Mainos.

Pus gada laikā esmu sapircies lietotus metināmos, flekšus, urbjus, urbenes, ēveles un ripzāģus, kopresorus, pistoles un mehanizētus transporta līdzekļus. Sākšu celt, celšu sevi un lietas, reāli nevajag, bet kaut kas taču ir jādara. Man tagad jāiemācās lietas, kuras man nespiež. Man viss ir labi un nekas nespiež, tā sakot labā dzīve. Bet esmu joprojām tajā pašā vecajā straglā, kur īre ir zem sotaka, pods tek, logi plaisās, kaimiņi pārlieku daudz, miera nekāda un stragls piepilda gaisu, lai gan to cenšot ignorēt, jo pārāk ilgi esmu tajā dzīvojis. Manā prāta ir risinājumi, ne stragls.

Vajag jaunu straglu, citu staglu, straglu ar ko piepildī savus vakarus, straglu uz mūžu. Piepūlēties konkrēta virzienā, kas kustās, kur es kustos.

Labā dzīve, cibā nerakstu.

Jau 1.5 mēnešus atkal esmu pilnā slodzē. Tik maz stresa kā tagad man vēl nekad nav bijis. Man patīk saglabāt savu DIY punk pieeju lietām kombinācijā ar labu atalgojumu. Es sevi nodrošinu.

Tik emocionālu un svelmainu ģitāras sōliņu pārpildītu dziesmu, kopā ar ražošanas montāžu, kas veltīta 94tā gada VW Polo es nebīju pelnījis:

https://youtu.be/zDzfb2op4TA?t=12m23s

#vaporwave #consume #yourpolo

Viss tikko notika.

Pāris kilogrami uzmanības trūkuma var būt tik smieklīgs skats. Pilnīgi pat žēl paliek, ak Ilzīt, Ilzīt.

Gribot, neribot, dzīve ir mainījusies. Man ap to jāaprod. (Tā raksta?)(Nesaistīts ar datumu). Mazs tīkls.

Kurš izdomāja, ka darbam ir jābūt izaicinošam?