diezgan dahuja laimes

Darbs = Spēks reiz pārvietojums. Laiks tur neparādās. Tad kāpēc tik daudz ko mērām laikā, nevis pārvietojumā? Tik bieži dzirdu "Man nav laika", bet nedzirdu "Man nav kustības" vai "Man nav pārvietojuma". Un tad gadiem gaidām līdz kaut kas pakustēsies. Laiks ir tikai koncepts. Pēdējos mēnešus pavadu pārinterpretējot visu jaunā mērauklā - formā un pārvietojumā.

Man vispār jau pusgadu ir smieklīgakais darbs ever. Reizi nedēļā dodos uz atkritumu šķirošanas poligonu un remontēju izmesto elektrotehniku, jo eiropa tagad zaļa. Tas ir lielisks veids kā minimāli patērējot laiku spēju nodrošināt visu nepieciešamo, lai izdzīvotu šajā sapuvušajā kapitālismā. Piektdaļslodze, lol. Un saņemu virs minimālās, lol.

Vēl traki ir redzēt cik tā sabiedrība ir debīla un kas tiek izmests kādu iemeslu dēļ. Piemēram izmesti 40 trīs vienā tosteri, jo nav pareiza komplektācija. Maināmo vafeļu, siermaižu un panini virsmu vietā iekomplektēts divi siermaižu un viens vafeļu, bet katram citādākā random secībā. Dažiem divi vafeļu, citiem divi siera. Ko darīt lai atrisināto šo šķirošanas problēmu un laistu tirgū šos 40 jaunos tosterus iepakojumā? Jā, tieši tā. nodot utilizācijā. Konformistu aitas.

Kurinājām naftu vairāk nekā jelkad. Atkritumi poligonos katru gadu tik vairāk. Eiropa to ievēroja un teica:"Mēs tagad zaļi!" Šo vēsti arī saņēma Sūnu ciema iemītnieki, ar attiecīgo finansējumu. Tad nācās tikai atrast kādu, kas šo zaļo fufeli varētu nodot citiem. Ķipa saražot kādu krekliņu vai auduma maisiņu ar saukli ko izdalīt konferencēs ierēdņiem. Vai veicināt onlaine Zoom diskusijas, kas palielinātu sūnu ciema tautas iesaisti. Atskaitēs arī tas tika sarakstīts, ka viss ir izdarīts, bet Eiropa paskatījās un teica, ka vēl izskatās diezgan brūni un vajadzēja zaļi. Nokaunējušies Sūna ciema iemītnieki nolēma paprasīt vēl finansējumu. Tagad tik būs! Plāni ir! Influenceri ir piesaistīti! Finansējums izdalīts? Vajag tik dot zaļo gaismu. Pēc iztērētiem 26 tūkstošiem eiro mārketingā, tikai apziņoti "150 tūkstoši" Sūnu ciema iemītnieki un ar sociālās iesaistes paņēmienu savākti divi lietoti laptopi atkārtotai lietošanai maznodrošinātajiem šunu ciema imigrantiem. Samaksājot līgumā paredzēto finansējumu tehniksajam meistaram, tika secināts, ka viens no noziedotajiem datoriem ir nolietots, taču otrs neefektīvs pēc mūsdienu energoefektivitātes normām un ar nepietiekamu veiktspēju. Nekas, tam uzlīmēja zaļu līdzfinensētu uzlīmi, viss sagāja. Eiropa un Sūnu ciems tapa zaļi!

Šodien nejauši iekļuvu sapulcē kas plāno kārtējo iniciatīvu. Šoreiz politisko iesaisti veicinošu, ko laikam vajadzētu šajā nācijā. Nē nu jā. Tad smieklīgi ir uzdot jautajumus par realitāti. Realitāte bieži vien krasi atšķirās no sapņiem. Vēl tā ļoti krasi atškirās no tā ko mēs paredzam, jo paredzēt nākotni nevienam tā īsti vēl nav izdevies. Bet ir patīkami redzēt to naivumu. Piekritu provizoriski palīdzēt viņiem ar praktiskiem darbiem, jo rokas visiem it viņiem bija, tikai kādas? Redzēs.

Tad Putins pirms vēlēšanām atkal izspēlē veco labo teātra etīdi: "a ja nu kodolkarš?", lai tie rietumi nejauši neiesvārsta sabiedrību.

Mehiko

Pirmo reizi redzēju kluso okeānu, redzēju arī vali, nu šļakatas un asti, tas arī bija baigi tālu, tā 5mm liels bija rokas stiepiena attālumā. Bet tas nemaina faktu, ka tas bija valis un viņš tur joprojām ir. Tas bija labākais ko mūžā biju redzējis, nu apziņas ziņā. Krutākais tilts, dirižablis, kuģis vai superauto nestāv blakus tai grācijai, kas ir valis. Iguānas arī ir biedējoši lielas, kokosrieksti var nosist, gekoni rāpo pa hosteļa griestiem un mākoņos dzīvojot ir mitrs.

Bet Meksika vispār ir baigā tēma. Iesaku ikvienam tur aizšaut depresīvos ziemas mēnešos un nopirkt vēl vienu vasaru. Metro maksā 25 centi, naktsmājas 8 eiro un paēst var pa 2.50. Satikām Arī Juri T. Atgriežoties gan tā patizli, jo jāskatās uz latviešiem. Un jetlag. Un te ir auksts, nevis +26. Nav arī okeāna šļakatas, palmas, mocīši, dīvaini veci amerikāņu pikapi. Mūs pat neapzaga, nenosita, nenolaupīja un neizvaroja. Varētu vēl tur pabūt.

Darbs

Atnāca Eiropa un nodomāja, ka te viss ir dirsā, vajag zaļāk. Eiropa ir zaļāk. Te viss ir brūns un pelēks. Kā nostāvējušies sūdi. Nu kaut kas jālabo, jālabo mūsu sūdi. Un kas to darīs? Huj zin. Jāatrod kādi dolbajobi, kam patīk rakāties par miskastēm. Tā es satiku Eiropu, bet tad teicu, ka esmu mileniālis un gribu atlaisties plakani. Karoč nemaz negribu strādāt. Nu varbūt dienu nedēļā varētu, bet lūdzu dahuja naudu.

Tā es dabūju darbu. Saņemu vairāk par minimālo par 1/5 slodzi. Manuprāt Eiropai ko no manis vēl slēpj. Bet po, saies.

Uzsēdos Marshall MacLuhan domām virsū un reāli man sāka smērēt. Tas vēstījums nav tik skaists kā gribētos, jo tas mēdijs nav tik skaists kā gribētos. Sarunu vietā viens otram rādam ekrānus ar šīs dienas aktuālajām memēm. Tēmas mainās atkarībā no tā ko algoritms šodien izlēmis un pērkam lietas, ko tas trijos naktī tev iesmērējis ar targeted marketing.

Un tad man nākas atslēgties un uzdot jautājumu "Vai šī informāciju man šodien kaut kādā veidā ir nepieciešama, noderīga?" Parasti atbilde ir nē un tad, kā tāds nariks trīcošām rokām, noliec telefonu. Tur nekā nav, katrs piektais YT thumbnails jau ir ar ģenerētu saturu. Ministru uzrunas sastāv no ģenerēta teksta un skolā bērniem saražosim jaunu "Skola 2030" literatūru ar ģenerētiem uzdevumiem. Mēs to ēdam tik pat ļoti kā taukus un cukuru un mums, fakin, garšo. Nu sātīgi, sātīgi. Un mēs esam tas, ko ēdam. Mēs runāsim, rakstīsim, lasīsim, redzēsim, taustīsim ģenerētu.

Bet kas mūs sagaida otrā galā? Nu, par to stāstīs dienas ģenerētajās ziņās, reaģēsim ar ģenerētiem komentāriem, viens otram sūtīsim LLM GIFus. AND NOW THIS!! Lai pārlieku nepatērētu savu uzmanību, parādīsim jums ģenerētu reklāmu. Kādu ģenerētu zaļmazgāšanas kampaņu par to kā tava izvele kaut ko maina. Pastāsti to sēnei.

Atdosim savu pēdējo kripatiņu prāta. Jau tagad tik katrs padsmitais spēj sintezēt domas un idejas, radīt jaunradi no iepriekš pieredzētā. Tagad atdodam šo nepatīkamo un grūto darbu AI. Un AI, AI, AI, paies 7 gadi un būsim vēl vairāk attroferējuši savas pelēkās šūniņas. Un glābiņa nav, tas kuģis grimst. Bet hei! Man taču ir glābšanas riņķis, es protu tos darbus, kurus pat roboti negribēs darīt. Bet visiem vecrīgas plānā galdiņa urbejiem būs jāiemācās rakt kartupeļus.

Tā gaisma nav gaisma tuneļa galā, tā ir apziņa, ka esam dirsā.

We will be above average in 2040.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/04.11.2023-latvijai-nebus-viegli-mazinat-atpalicibu-no-kaiminiem-es-videjo-limeni-varetu-sasniegt-ap-2040-gadu.a530426/

Interesanti kuras valsts plānā ir būt zem vidējā 2040. Vai arī visiem būs viens vidējais. Tikai eksperti var atrisināt šāda mēroga problēmas

Un man tā trauksme tomēr patika.

Labvakar! Esmu bijis apjucis.

Nē nu skaisti, ciba atkal dzīva, jo tā pat kā man, tai ieslēdzas uzmanības trūkums.

Jāsāk aktīvi meklēt trashy nekustamais īpašums Rīgā. Visticamāk koka konstrukcija, 50to iekārtojums un malkas apkure. Ir piedāvājumi?

Pārmērīga interneta lietošana sajūtu ziņā ir diezgan līdzīga pārmērīgai zāles kurīšanai, kačā savas smadzenes kamēr tās paliek numb - negrib ne just, ne domāt.

Pēdējās dienas klausos pilnīgi visu the Mountain Goats diskogrāfiju secīgi. padsmit singli, padsmit albumi un kombo albumi ar apslēptiem dārgumiem. Jau gadus 3 labākā mūzika manā pasaulē.

How I spent my spring vacation?

Es darīju to, ko man patīk darīt jau kopš kādu 16 gadu vecuma.

Braukājos ar ričukiem, sedēju garāžā un pulēju vecus sūdus. Sazīmēju lētus labus velo saviem čomiem un radiem. Spēlēju instrumentus Ādmiņu ielas mēģu telpā ar pāris biedriem. Laboju savu VW Lupo, vēl jāpārlasa jumts un ģenerators, bet to var pa vakariem, margāju draudzenes senča jau zemē iepuvušo Pajero Pick Up. Biju pat darbā vienu dienu uz 3 stundām, jo tur sava pulēšana. Metināju margas un patusēju Repair Cafe iekš KKC. Divas dienas nodarbojos ar galdniecību Cēsis un no vecām padomju mēbelēm centos uztaisīt kaut ko patīkamu ar jaukām galdniecības iekārtām. Padzēru alu un pakurīju, bet pēdējās 5 dienas nē, lai darbā nav pārlieku grūti. Pabraukāju pa humpīšiem un labdarības veikaliem. Pāris dienas patusēju ar pankiem, ievazājos pat grafiti pasākumā. Tagad vēl sadomājus, ka jāpārvācās uz tēva dzīvokli, lai peso paliek ģimenē. Jūtos atpūties. Pa retam.

Ogres labdarbības veikalā HOPEN par nieka 85.- Eur var iegādāties Farfisa Transicord elektronisko akardeonu, varbūt kādam synth cilvekam interesē.




Ir vads, nav baroklis.

Nav tā, ka uz teātri eju pārlieku bieži un nav tā, ka esmu liels teātra fans, bet "Pēc grāmatas motīviem" ir tiešām lieliska izrāde. Man labākais līdz šim.

Interesanti, cik šajā materiālismā maz ļaužu pārzin materiālzinātni.

Nākamais trends pēc zero waste cerams būs zero production.

Katram bērnam ziemassvētkos pa sms kredītam zem eglītes.

OVP teica, ka pasliktināta redze. -0.5 : redzēt var, tālumā grūti. Brilles nevajag. Lai vieglāk būtu savu VW Lupo SDI tumsā vadīt, pa 4€ nopirku plastmasas brilles. Tad pēkšņi pasaulē kļuva HD un es pa ilgiem laikiem ieraudzīju ceļazīmes un detalizētas cilvēku sejas - atkal ieraudzīju cik tie visi ir sūri un neapmierināti. Man nāk smiekli.

Tagad es zinu kur visi Opel Kadett D dzīvo.

Par naudu pārdota brīvība. Neizmantota nauda. Pilns konts un potenciāls.

Turi savu māju ciet ar cerībām 2,5 gadus un dienā kad izvācies Tev to apzog nēģeris.

Esmu panks, biju jau aizmirsis.

Plakanā zeme, plakanā elpa.

Pankroka sēkla, kas iesēta, dikst jebkurā augsnē. Cements, industrija, vara un garlaicība - tik un tā dīkst. Izvēles pieņem no otra gala. No mīkstākā un ērtākā gala ar kondicionieri un apdrošināšanu. Drošība - Cietums.

EAsports Pope 2018 tiešā translācija visā dienas garumā, ģenerālsponsors - Cēsu alus.

Es atkal esmu vienā ērtā vietā un man ir garlaicīgi.

Šodien borēju caurumu ar rokām sava VW priekšējā bampera iekšpusē, lai to ar varu savilcēju pievilktu pie spārna, jo nokarājās un nesmuki izskatās. Urbja patronai nebija vietas - urbu ar plaķenēm. Nav baigais sasniegums, taču ir prieks, ka izskatās smukāk, bet mentāli es vairāk ar to nopisos nekā atpūtos.

Sarežģītās lietas tik un tā ir reducējamas līdz mazākam, man jau zināmām, darbībām, kas ir vienkāršas un pieredzētas. Mani tomēr izaicina mans darbs, ne izaicināšanas pēc, bet manis paša iniciatīvas dēļ. Ir arī ļoti forši, ka manu darbu pavairo tūkstošos.

Man vajag piedzīvojumus, tādeļ šķiet pilnīgi loģiski nopirkt enduro moci, lai varētu braukāt pa pierīgas valsts mežiem, bet ar BMXiņu man vairs nav spēka mīties. Vecais āpsis.

Es gribētu precīzi zināt, cik citi ir laimīgi. Grūti salīdzināt.

Man uz sejas aug spalvas.

Es dažreiz iekāpju savā Volkswagen Lupo SDI un aizbraucu uz Sky un noperku dārgu, garšīgu pārtiku, ko noēdu turpat stāvlaukumā ar skatu uz Daugavu vai mājās pie ekrāna. #labādzīve

Labā dzīve.

Jau pusgadu eju uz darbu.

Ir dīvaini, ka viss, ko esmu līdz šim iemācījies ir nācis no spīta. Vienmēr esmu darījis tā, ka man ir jāiegulda vairāk sava laika, lai, patērējot mazāk materiālus, izmantojot to, kas ir pieejams, es spētu iegūt to ko vēlos. Paršūt humpalu levisenes, salikt kravas velosipēdus no hlama, apgriezt sev matus un uzlodēt pašam savu skaņu pastiprinātāju. Mācoties, ļoti daudz mācoties. Tagad, kad materiāli esmu savas dzīves kalngalā, ir dīvaini apzināties, ka tagad lietas ir jādara citu motīvu vadītas, taču to vēl nespēju, jo pieradums man neļauj pirkt neko jaunu, pat tīru leņkprofilu, lai uzmetinātu tādu darba galdu kā vēlos, jo pirkt būtu par dārgu. Tas bija stargls, jo izvēlējos straglu. Dzīve bija par vieglu. Tik viegla, ka tā bija jāpadara smaga.

Mainos.

Pus gada laikā esmu sapircies lietotus metināmos, flekšus, urbjus, urbenes, ēveles un ripzāģus, kopresorus, pistoles un mehanizētus transporta līdzekļus. Sākšu celt, celšu sevi un lietas, reāli nevajag, bet kaut kas taču ir jādara. Man tagad jāiemācās lietas, kuras man nespiež. Man viss ir labi un nekas nespiež, tā sakot labā dzīve. Bet esmu joprojām tajā pašā vecajā straglā, kur īre ir zem sotaka, pods tek, logi plaisās, kaimiņi pārlieku daudz, miera nekāda un stragls piepilda gaisu, lai gan to cenšot ignorēt, jo pārāk ilgi esmu tajā dzīvojis. Manā prāta ir risinājumi, ne stragls.

Vajag jaunu straglu, citu staglu, straglu ar ko piepildī savus vakarus, straglu uz mūžu. Piepūlēties konkrēta virzienā, kas kustās, kur es kustos.

Labā dzīve, cibā nerakstu.

Jau 1.5 mēnešus atkal esmu pilnā slodzē. Tik maz stresa kā tagad man vēl nekad nav bijis. Man patīk saglabāt savu DIY punk pieeju lietām kombinācijā ar labu atalgojumu. Es sevi nodrošinu.

Tik emocionālu un svelmainu ģitāras sōliņu pārpildītu dziesmu, kopā ar ražošanas montāžu, kas veltīta 94tā gada VW Polo es nebīju pelnījis:

https://youtu.be/zDzfb2op4TA?t=12m23s

#vaporwave #consume #yourpolo

Viss tikko notika.

Pāris kilogrami uzmanības trūkuma var būt tik smieklīgs skats. Pilnīgi pat žēl paliek, ak Ilzīt, Ilzīt.

Gribot, neribot, dzīve ir mainījusies. Man ap to jāaprod. (Tā raksta?)(Nesaistīts ar datumu). Mazs tīkls.

Kurš izdomāja, ka darbam ir jābūt izaicinošam?

Iegulšos mierīgākā dzīves straumē. Atgriezīšos kādā oficiālā darba plūsmā. Nebūšu nevienam parādā kā fiziska persona, kā cilvēks. Tā tik būs sajūta. Un vēl tie ieņēmumi.

Ir auksts.

Mežciems nav tā aizraujošākā vieta. Tur Humītī nopirku Levi's velvetenes par eiro divdesmit pieci, tās mājās iešuvu.

Tas nav hiphops, tas nav kebabs, tas ir wreps.

Komūna, kas nevarēja sarunāt saremontēt komunālo telpu.

"Kaut kas te nav tīrs un man patīk, ka ir tīrs. Attīrīt to diez vai varēšu, taču iemērkšu ūdenī un paskatīšos - varbūt atmiekšķējās.", teica Jēzus mērcēdams cilvēkus.

Varbūt beidzot jāizdzēš savas ilūzijas par to ka dzīve ir par brīvu, man tā vienmēr bijusi ļoti lēta, citiem nē.

Izrakt bedri ar lāpstu ir vieglāk nekā to saskaņot būvvaldē.

"Valsts ir monopols uz vardarbību."