***
6.. Sep. 2018 | 08:37 pm
No:: konstruktors
Labā dzīve.
Jau pusgadu eju uz darbu.
Ir dīvaini, ka viss, ko esmu līdz šim iemācījies ir nācis no spīta. Vienmēr esmu darījis tā, ka man ir jāiegulda vairāk sava laika, lai, patērējot mazāk materiālus, izmantojot to, kas ir pieejams, es spētu iegūt to ko vēlos. Paršūt humpalu levisenes, salikt kravas velosipēdus no hlama, apgriezt sev matus un uzlodēt pašam savu skaņu pastiprinātāju. Mācoties, ļoti daudz mācoties. Tagad, kad materiāli esmu savas dzīves kalngalā, ir dīvaini apzināties, ka tagad lietas ir jādara citu motīvu vadītas, taču to vēl nespēju, jo pieradums man neļauj pirkt neko jaunu, pat tīru leņkprofilu, lai uzmetinātu tādu darba galdu kā vēlos, jo pirkt būtu par dārgu. Tas bija stargls, jo izvēlējos straglu. Dzīve bija par vieglu. Tik viegla, ka tā bija jāpadara smaga.
Mainos.
Pus gada laikā esmu sapircies lietotus metināmos, flekšus, urbjus, urbenes, ēveles un ripzāģus, kopresorus, pistoles un mehanizētus transporta līdzekļus. Sākšu celt, celšu sevi un lietas, reāli nevajag, bet kaut kas taču ir jādara. Man tagad jāiemācās lietas, kuras man nespiež. Man viss ir labi un nekas nespiež, tā sakot labā dzīve. Bet esmu joprojām tajā pašā vecajā straglā, kur īre ir zem sotaka, pods tek, logi plaisās, kaimiņi pārlieku daudz, miera nekāda un stragls piepilda gaisu, lai gan to cenšot ignorēt, jo pārāk ilgi esmu tajā dzīvojis. Manā prāta ir risinājumi, ne stragls.
Vajag jaunu straglu, citu staglu, straglu ar ko piepildī savus vakarus, straglu uz mūžu. Piepūlēties konkrēta virzienā, kas kustās, kur es kustos.
Jau pusgadu eju uz darbu.
Ir dīvaini, ka viss, ko esmu līdz šim iemācījies ir nācis no spīta. Vienmēr esmu darījis tā, ka man ir jāiegulda vairāk sava laika, lai, patērējot mazāk materiālus, izmantojot to, kas ir pieejams, es spētu iegūt to ko vēlos. Paršūt humpalu levisenes, salikt kravas velosipēdus no hlama, apgriezt sev matus un uzlodēt pašam savu skaņu pastiprinātāju. Mācoties, ļoti daudz mācoties. Tagad, kad materiāli esmu savas dzīves kalngalā, ir dīvaini apzināties, ka tagad lietas ir jādara citu motīvu vadītas, taču to vēl nespēju, jo pieradums man neļauj pirkt neko jaunu, pat tīru leņkprofilu, lai uzmetinātu tādu darba galdu kā vēlos, jo pirkt būtu par dārgu. Tas bija stargls, jo izvēlējos straglu. Dzīve bija par vieglu. Tik viegla, ka tā bija jāpadara smaga.
Mainos.
Pus gada laikā esmu sapircies lietotus metināmos, flekšus, urbjus, urbenes, ēveles un ripzāģus, kopresorus, pistoles un mehanizētus transporta līdzekļus. Sākšu celt, celšu sevi un lietas, reāli nevajag, bet kaut kas taču ir jādara. Man tagad jāiemācās lietas, kuras man nespiež. Man viss ir labi un nekas nespiež, tā sakot labā dzīve. Bet esmu joprojām tajā pašā vecajā straglā, kur īre ir zem sotaka, pods tek, logi plaisās, kaimiņi pārlieku daudz, miera nekāda un stragls piepilda gaisu, lai gan to cenšot ignorēt, jo pārāk ilgi esmu tajā dzīvojis. Manā prāta ir risinājumi, ne stragls.
Vajag jaunu straglu, citu staglu, straglu ar ko piepildī savus vakarus, straglu uz mūžu. Piepūlēties konkrēta virzienā, kas kustās, kur es kustos.