***
7.. Maijs. 2025 | 06:11 pm
No:: konstruktors
Metamodernisms
Mirušais internets. Ap 2016. gadu internets ko pazinu no agrīniem divtūkstošajiem vairs nebija tāds kā iepriekš. Tas sāka vilkt iekšā, tas reaģēja pret tevi un tikai tevi, tas tev sāka pielāgoties un vilināt tevi visdažādākajos informācijas caurumos. Tagad tas tevi pazīst un dod to, kas tev garšo. Jo vairāk tu tur sēdi, jo vairāk tu atrodies digitālajā zemē.
Tehnofeodālisms. Digitālajā zemē tevi vilina patērēt, tevi vadā pa taciņām, kas rada tev iespaidu, ka tu pats gribi to, ko tev ekrāns rāda. Bet patiesībā tā nav. Tava SEB vai Swedbanka tirgo tavus datus neskaitāmiem datu brokeriem. Dati iekļauj tavu vārdu, uzvārdu, dzimumu, tālruņa modeli, OS versiju, pasta indeksu, GPS koordinātas un vēl 25 citas vienības. Nebrīnīšos ja arī to vai ko nesen nopirki.
Dati. Mana tālruņa baterija lēnam degradējās. Ir dienas, kad tā neizvelk līdz vakaram. Bet tas nekas, jo par to jau zina visi reklāmu mākleri un jaunu iPhone un Samsung reklāmas man rādās uz katra stūra. Interesanti gan ne. Aizmirsu pieminēt, ka Swedbank arī cietiem stāsta cik man telefonā baterija atlikusi. Un bez bankas aplikācijas telefonā es vairs neesmu funkcionāls cilvēks sabiedrībā. Žēl gan ka tā.
Viss jauns. Un tad tev ir vajadzīgs viss jaunais. Tev vajadzīgs grīdu tīrošs robots, tev vajadzīga trauku mašīna, tev jauns lietots auto, tev telefons un austiņas, masieris un zobu birstīte, abonē spotify un netflix, apdrošināts telefonam ekrāns un mājoklis, dzīvība un kaķītis, kredīts viens, kredīts divi, ekrāns viens, ekrāns divi. Un tā tik turpini. Kad vecais salūst, tad pērc jaunu, jo salabot neproti. Un visas tās lietas tevi laimīgāku nepadara. Kartona mēbeles no Ikea, plastmasas apģērbs no H&M, ēdiens no Nestle. Atkritumi tīrākie.
Jaunie mēdiji. Un tad parādās kas jauns un nebijis. Datori beidzot dara to, kas deviņdesmitajos tika apsolīts. Viņi domā tavā vietā, uzraksta ēpastu, sagatavo grafisko dizainu, pastāsta kā jānohermetizē izlietne un kā jācep skābmaize. Nē nu forši, par to nav ne runas. Taču katrs jaunais mēdijs maina to kā mēs uzvedāmies šajā realitātē. Pirms ierakstiem un platēm ļaudis mūzikas instrumentus spēlēja bieži, tā bija tāda intelektuāļu lieta, spēt spēlēt klavieres vai vismaz vienu skaņdarbu saviesīgā pasākumā. Bet ar radio tas mainījās un vairs nebija nepieciešams. Cilvēki rakstīja vēstules, bet ar telefonu tas vairs nebija nepieciešams. Cilvēki stāstīja stāstus un pasakas, bet ar televīziju to varēja aizvietot frāze, vai redzēji vakardienas filmu TV. Kaut kas atnāk, kas cits nemanāmi pazūd. Un man ir bailes, ka pazūdīs cilvēku spēja analizēt un sintezēt domas.
Sintēze un Analīze. Esmu viens no retajiem, kas spēj salikt dažādas domas, lietas, tekstus, bildes, skaņdarbus, konstrukcijas, ķīmijas un risinājumus jaunā veidolā. Protu tos summēt, dalīt, mainīt, izjaukt un salikt, lai veidotos kas patiešām jauns. Daudzi to nevar, varu teikt, ka man ir paveicies. Daudzi to nekad nav spējuši un vienkārši reaģē pret pasauli. Kā sanāk, tā sanāk. Bet tagad ir AI, tas ir kas maģisks, kas to ļauj darīt ikkatram. Vispār jau kruti, tik pat kruti kā grāmatu masveida druka, telegramma, radio, telefons, televīzija, internets un kripto bija savā agrīnā stadijā. Tas dod superspējas. Bet diemžel tikai tad, kad cilvēks pats to izvēlās. Un diemžēl mūsdienu cilveks vairs neizvēlās, tas tiek vadāts. Reti kurš ieiet globālajā tīmeklī ar konkrētu domu vai vajadzību, pamatā tā ir vajadzība ieiet internetā, jo tur taču viss tev ir labi. Un paies divi gadi, paies septiņi un špok! Tā pat kā cilveks būs aizmirsis zīmēt attēlus un rakstīt vēstules, tas būs aizmirsis domāt. Un tad būs galīgā dimbā. Tā verdzība, kurā vairums ir ievilkti šobaltdien, salīdzinoši būs tikai ziediņi. Tā pat kā ir ļaudis, kas nekad mūžā nav lietojuši CD vai kaseti, būs ļaudis, kas paši nekad nebūs salikuši savu domu, savu domu gājienu. Un tas ir patiešām traki. Tiks radīti ideāli vergi.
Un tagad šodiena. Es pāris dienas nedēļā strādāju vietā, kur mācu cilvēkiem veidot un labot mēbeles vai jebko citu no koka. Tie, kas nāk, dara un strādā, ir cilvēki no radošā profesiju gala. Tie ir cilvēki, kas sintezēt māk, tie ir cilvēki, kas redz iespējas, vērtību, saprot laiku un darbu. Arhitekti, fotogrāfi, projektu vadītāji, mākslinieki, uzņēmeji, riska analītiķi un mūziķi. Ienāk arī pāris biezas mežaparka dāmītes, bet tās nekad nepaliek darīt. Tās meklē kādu citu, kas to izdarīs viņu vietā. Ir arī tādi, kas tēlo, ka neko neprot, cerot, ka es visu izdarīšu viņu vietā. Tā nebūs. Bet jā, nāk cilvēki, kas zina, ko viņi grib, nabaidās, paši to izlemj un dara. Bet kur ir visi pārējie? Kur ir pārdevēji, krāvēji, studenti, šoferi, biroja darbinieki, māmiņas, auklītes, tirgotāji un apkopēji? Viņi te nav, jo viņi jau vergo jaunajam laikmetam. Tēlojot darbu, tie pelna bezvērtīgu naudu, lai pirktu bezvētīgas lietas. Nedomājoši patērētāji - ideāli modernie vergi. Un nē, es viņus nedalu grupās, tie dalās paši. Mūsdienu serfam svarīgi ir storiji un posti, preces un pakalpojumi, tam nevajag realitāti, tam vajag izvēles ilūziju, bet izvēle ir ārpus tā. Jūs aitas, vergi, nabagi.
Jā, šis viss ir mana bezmiega teorija. Es, personiski, redzu izeju no tā, bet tas vairumam nebūs paciešami, tas būs pārāk grūti un neērti. Tur būs jādara un darīt ir grūti, labāk sēdēt un gaidīt, kad tavas problēmas atrisinās kāds cits. Vidēji cilvēks darbā ir 5-15% efektīvs. To atzīst retais un tas nevienam nav svarīgi. Pamatā jāsaglabā spēja patiesi izvēlēties un pateikt nē, ir japalīdz vienam otram un jādeformē realitāte, nevis tajā jāplūst pa straumi kā tajā kaķa filmā. Ir jākustina matērija, neviens cits to nedarīs. Vajadzīga personīga anarhija. Vajadzīga apziņa par savām patiesajām vajadzībām, pašam jāpiepilda tās.
Literatūra bezmiegam:
Yanis Veroufakis - Technofeudalism
Marshall McLuhan - Medium is the Message
Neil Postman - Amusing Ourselves to Death
Mirušais internets. Ap 2016. gadu internets ko pazinu no agrīniem divtūkstošajiem vairs nebija tāds kā iepriekš. Tas sāka vilkt iekšā, tas reaģēja pret tevi un tikai tevi, tas tev sāka pielāgoties un vilināt tevi visdažādākajos informācijas caurumos. Tagad tas tevi pazīst un dod to, kas tev garšo. Jo vairāk tu tur sēdi, jo vairāk tu atrodies digitālajā zemē.
Tehnofeodālisms. Digitālajā zemē tevi vilina patērēt, tevi vadā pa taciņām, kas rada tev iespaidu, ka tu pats gribi to, ko tev ekrāns rāda. Bet patiesībā tā nav. Tava SEB vai Swedbanka tirgo tavus datus neskaitāmiem datu brokeriem. Dati iekļauj tavu vārdu, uzvārdu, dzimumu, tālruņa modeli, OS versiju, pasta indeksu, GPS koordinātas un vēl 25 citas vienības. Nebrīnīšos ja arī to vai ko nesen nopirki.
Dati. Mana tālruņa baterija lēnam degradējās. Ir dienas, kad tā neizvelk līdz vakaram. Bet tas nekas, jo par to jau zina visi reklāmu mākleri un jaunu iPhone un Samsung reklāmas man rādās uz katra stūra. Interesanti gan ne. Aizmirsu pieminēt, ka Swedbank arī cietiem stāsta cik man telefonā baterija atlikusi. Un bez bankas aplikācijas telefonā es vairs neesmu funkcionāls cilvēks sabiedrībā. Žēl gan ka tā.
Viss jauns. Un tad tev ir vajadzīgs viss jaunais. Tev vajadzīgs grīdu tīrošs robots, tev vajadzīga trauku mašīna, tev jauns lietots auto, tev telefons un austiņas, masieris un zobu birstīte, abonē spotify un netflix, apdrošināts telefonam ekrāns un mājoklis, dzīvība un kaķītis, kredīts viens, kredīts divi, ekrāns viens, ekrāns divi. Un tā tik turpini. Kad vecais salūst, tad pērc jaunu, jo salabot neproti. Un visas tās lietas tevi laimīgāku nepadara. Kartona mēbeles no Ikea, plastmasas apģērbs no H&M, ēdiens no Nestle. Atkritumi tīrākie.
Jaunie mēdiji. Un tad parādās kas jauns un nebijis. Datori beidzot dara to, kas deviņdesmitajos tika apsolīts. Viņi domā tavā vietā, uzraksta ēpastu, sagatavo grafisko dizainu, pastāsta kā jānohermetizē izlietne un kā jācep skābmaize. Nē nu forši, par to nav ne runas. Taču katrs jaunais mēdijs maina to kā mēs uzvedāmies šajā realitātē. Pirms ierakstiem un platēm ļaudis mūzikas instrumentus spēlēja bieži, tā bija tāda intelektuāļu lieta, spēt spēlēt klavieres vai vismaz vienu skaņdarbu saviesīgā pasākumā. Bet ar radio tas mainījās un vairs nebija nepieciešams. Cilvēki rakstīja vēstules, bet ar telefonu tas vairs nebija nepieciešams. Cilvēki stāstīja stāstus un pasakas, bet ar televīziju to varēja aizvietot frāze, vai redzēji vakardienas filmu TV. Kaut kas atnāk, kas cits nemanāmi pazūd. Un man ir bailes, ka pazūdīs cilvēku spēja analizēt un sintezēt domas.
Sintēze un Analīze. Esmu viens no retajiem, kas spēj salikt dažādas domas, lietas, tekstus, bildes, skaņdarbus, konstrukcijas, ķīmijas un risinājumus jaunā veidolā. Protu tos summēt, dalīt, mainīt, izjaukt un salikt, lai veidotos kas patiešām jauns. Daudzi to nevar, varu teikt, ka man ir paveicies. Daudzi to nekad nav spējuši un vienkārši reaģē pret pasauli. Kā sanāk, tā sanāk. Bet tagad ir AI, tas ir kas maģisks, kas to ļauj darīt ikkatram. Vispār jau kruti, tik pat kruti kā grāmatu masveida druka, telegramma, radio, telefons, televīzija, internets un kripto bija savā agrīnā stadijā. Tas dod superspējas. Bet diemžel tikai tad, kad cilvēks pats to izvēlās. Un diemžēl mūsdienu cilveks vairs neizvēlās, tas tiek vadāts. Reti kurš ieiet globālajā tīmeklī ar konkrētu domu vai vajadzību, pamatā tā ir vajadzība ieiet internetā, jo tur taču viss tev ir labi. Un paies divi gadi, paies septiņi un špok! Tā pat kā cilveks būs aizmirsis zīmēt attēlus un rakstīt vēstules, tas būs aizmirsis domāt. Un tad būs galīgā dimbā. Tā verdzība, kurā vairums ir ievilkti šobaltdien, salīdzinoši būs tikai ziediņi. Tā pat kā ir ļaudis, kas nekad mūžā nav lietojuši CD vai kaseti, būs ļaudis, kas paši nekad nebūs salikuši savu domu, savu domu gājienu. Un tas ir patiešām traki. Tiks radīti ideāli vergi.
Un tagad šodiena. Es pāris dienas nedēļā strādāju vietā, kur mācu cilvēkiem veidot un labot mēbeles vai jebko citu no koka. Tie, kas nāk, dara un strādā, ir cilvēki no radošā profesiju gala. Tie ir cilvēki, kas sintezēt māk, tie ir cilvēki, kas redz iespējas, vērtību, saprot laiku un darbu. Arhitekti, fotogrāfi, projektu vadītāji, mākslinieki, uzņēmeji, riska analītiķi un mūziķi. Ienāk arī pāris biezas mežaparka dāmītes, bet tās nekad nepaliek darīt. Tās meklē kādu citu, kas to izdarīs viņu vietā. Ir arī tādi, kas tēlo, ka neko neprot, cerot, ka es visu izdarīšu viņu vietā. Tā nebūs. Bet jā, nāk cilvēki, kas zina, ko viņi grib, nabaidās, paši to izlemj un dara. Bet kur ir visi pārējie? Kur ir pārdevēji, krāvēji, studenti, šoferi, biroja darbinieki, māmiņas, auklītes, tirgotāji un apkopēji? Viņi te nav, jo viņi jau vergo jaunajam laikmetam. Tēlojot darbu, tie pelna bezvērtīgu naudu, lai pirktu bezvētīgas lietas. Nedomājoši patērētāji - ideāli modernie vergi. Un nē, es viņus nedalu grupās, tie dalās paši. Mūsdienu serfam svarīgi ir storiji un posti, preces un pakalpojumi, tam nevajag realitāti, tam vajag izvēles ilūziju, bet izvēle ir ārpus tā. Jūs aitas, vergi, nabagi.
Jā, šis viss ir mana bezmiega teorija. Es, personiski, redzu izeju no tā, bet tas vairumam nebūs paciešami, tas būs pārāk grūti un neērti. Tur būs jādara un darīt ir grūti, labāk sēdēt un gaidīt, kad tavas problēmas atrisinās kāds cits. Vidēji cilvēks darbā ir 5-15% efektīvs. To atzīst retais un tas nevienam nav svarīgi. Pamatā jāsaglabā spēja patiesi izvēlēties un pateikt nē, ir japalīdz vienam otram un jādeformē realitāte, nevis tajā jāplūst pa straumi kā tajā kaķa filmā. Ir jākustina matērija, neviens cits to nedarīs. Vajadzīga personīga anarhija. Vajadzīga apziņa par savām patiesajām vajadzībām, pašam jāpiepilda tās.
Literatūra bezmiegam:
Yanis Veroufakis - Technofeudalism
Marshall McLuhan - Medium is the Message
Neil Postman - Amusing Ourselves to Death