Kopa a mež
Rok i atmirs, kou kas guļ uz to.
Ķisens tik ciec, es zin, i mājas.
Nejouda acs dabut vaļa.
Gugle iegugle vārd
un mekle vakardens atmiņs.
I klus, es dzird, ka bit putekļs sūc.
Nāsis lien sveķsmarž un sūns.
Paver acs un redz, ka zem gults
klumbura pārs āpš, starp kājpirkstem tem papards.
Vells a ārā, man blaks guļ mešš!
Guļ kā mass bērs uz vēder,
deķs zeme, pilnig pliks, smuks un aizmidzs,
un tik smaks, ka es nejouda
rok pakustinat.
Kad mešš i iegais duša, idzērs souv rīt tēj,
trīs reiz man iztincinais, atstais sou adres
un vīlies izgais louka pa durim,
es svinig sit seu pe krūt:
A to dzeršan i jābeidz,
jāaizšui dekolte ciet,
un a vīret a brūnam acem nemūžam vair kopa
es nenaks māja no krog.
/Heli Lāksonena. Latvju Teksti, 4/2014./