A thin grey line between black and white

Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.

Baigi žēl, ka Anrī Bošo nav tulkots latviski, bet mana franču valoda pagaidām nav tik laba, lai to lasītu oriģinālā. Mani aizkustina, ka viņš Šveicē ir strādājis ar t.s. garīgi nelīdzsvarotiem jauniešiem, ārstējis viņus ar mākslas palīdzību un savu pieredzi pārvērtis literatūrā. Tā kā grāmatas varoņiem nav sava stingri izteikta "es", autors izvairījies lietot darāmā kārtu un pirmās personas formu.

Nav jau tā, ka mani mākslā sajūsminātu ārprāta tēmas, vai kaut kāda stulba tīksmināšanās par ārprātu, jo galu galā pats esi bijis nedaudz uz robežas. Jā, var piekrist, ka tajā laikā trakums mākslā tiešām bija kļuvis par jaunatklājumu un modes lietu, ar ko aizrāvās daudzi. Taču no otras puses, ja rakstnieks izgaismo šīs lietas, lasītājam šķiet, ka viņš saticis senu, labu draugu. Un tas var kaut kā palīdzēt orientēties šeit, ja esi lasījis par līdzīgu pieredzi vai arī tādu, kas pašam nav bijusi, bet šķiet ļoti labi saprotama, kaut vai šī tēma par "es" zaudēšanu, par ko es pēdējā laikā daudz domāju. Jo pašlaik šķiet, ka manī ir liela tumsa, kas aizēno un saindē to labo, kas ir manī. Un tad reizēm apkārtējie cilvēki domā, ka es esmu egoistiska un ļauna. Uzrunā arī tas, ka pasaulē ir vieta arī tādiem cilvēkiem, kas nav visstiprākie un vislabākie, ka iespējams dzīvot tādā pasaulē, kur ne vienmēr nepieciešams sacensties vai izrādīties, kurš ir krutāks un pārāks. Nē, pašizaugsme ir vajadzīga, citādā pieņemšana nav degradācijas slavēšana, bet parāda to, ka eksistē dažādi ceļi un dažādi veidi, kā dzīvot. Snakes never understood the way that lions live.

"My greatest enemies are Women and the Sea. These things I hate. Women because they are weak and stupid and live in the shadow of men and are nothing compared to them, and the Sea because it has always frustrated me, destroying what I have built, washing away what I have left, wiping clean the marks I have made."

( Ian Banks  )

Extremely Loud & Incredibly Close by Jonathan Safran Foer