Protams, ka ir tiesības, ja nevienam neko ļaunu tas nenodara. Bet šajā gadījumā mani drīzāk izbrīnīja, kāpēc tādi aizspriedumi ir? Jo, ja tā padomā, cilvēki dara daudz it kā dīvainu darbību, tāpēc bieži vien ir grūti novilkt robežu. Un man nešķiet it kā nekas traks, ja pieaudzis cilvēks kā bērns brīnās par savu stspulgu ūdenī. Bet kāpēc tajā brīdī mani tas nobaidīja? Laikam jau pamazām sāku novilkt kaut kādas robežas prātā, pat ja apzinos, cik viss ir konvencionāls. Darboties pēc shēmas visi dara tā, nav nemaz tik interesanti.
Man šķiet, ka tā ir dabiska aizsargreakcija pret dīvaino, nepieņemamo. Jaunais un neiepazītais parasti biedē. Vajag laiku, lai pārliecinātos, ka tas jaunais gan ir mazliet dīvains, tomēr nekaitīgs. Galu galā tādi pieaugušie var izrādīties arī narkomāni, kuriem nez kas ienāks prātā pēc sekundes. Drošāk ir pirmajā brīdī būt piesardzīgam. Tos var saukt par aizspriedumiem, bet būtībā tā ir neapzināta pašaizsardzības funkcija.
Galu galā tādi pieaugušie var izrādīties arī narkomāni, kuriem nez kas ienāks prātā pēc sekundes. Drošāk ir pirmajā brīdī būt piesardzīgam. Tos var saukt par aizspriedumiem, bet būtībā tā ir neapzināta pašaizsardzības funkcija.