Hypocritic critic

Tagad man rādās dervišu virpuļojošā deja no „Barakas” beigu epizodes. Ļoti skaisti.
Pirmdien es noskatījos dokumentālo filmu, kurai vajadzēja mani izvadāt apkārt visai pasaulei un radīt laimes ilūziju. Filma bija kā lielas krāsainas palēlinātas bildes ar majestātiskiem skatiem, bet urbanizētā vide tika rādīta paātrinātā tempā.. Skaisti un reizē nežēlīgi tas bija, lai gan man teica, ka daudzi skati būšot stereotipiski.. Un tā jau arī bija, ka daudzus kadrus es atpazinu, bet tās bija neikdienišķas ainas un bija sajūta, ka esmu tur klāt, kur citur. Kaut kāda nereāla sajūta bija un šķita, ka realitātē jau nekad neatgriezīšos. Taču arī biedējošas lietas, piemēram, koncentrācijas nometnes garie nāves gaiteņi Polijā, kuras nesenais apmeklējums piespiedu kārtā mani satricināja. Mana bezjēdzīgā domāšanu par nāvi un cilvēka dzīvības vērtību vairs nebija apstādināma un gandrīz noveda līdz ārprātam. vēl tagad manī iedveš bailes, bet izbrīna par cilvēku vardarbību vairs nav. Tobrīd vēl ticēju, ka cilvēks ir kaut kas labs un cilvēcībai vispār. Vistrakākā laikam bija ferma, kur konveijerā slīdēja cāļi. Arī verdzība tabakas fabrikā drūma, hehe bet es to mājienu saprotu, autoriem ļoti patīk kratīt ar pirkstu. Vispār visa industriālā vide tika rādīta kā kaut kas briesmīgs un bezpersonisks. Daudz ko vispār neatpazinu, bet tā jau nav, ka filmas autori Āzijā saskatītu tikai pozitīvo, piemēram, tas karš.. bet lielāku iespaidu uz mani atstāja mūzika nekā redzētais. Vēl cilvēki man aizmugurē pīpēja zāli... Nekas jauns, tas pats, ko visi nojauš. Tāda meditācija par pasauli un pārlaicīgo sanāca, par tādām vietām, kuras nekad dzīvē neesmu redzējusi, lai gan daudzas zināmas, bet ne visas. Galvenais laikam bija sajust un domāt, tāda tā ideoloģija par cilvēku ārprātu un dabu. Ja skatītos ar kristisku prātu, tad laikam tik daudz par to te nerakstītu. Es filmas laikā iztēlojos, ka man rāda bildes no sava ceļojuma.