A thin grey line between black and white - sprunguĺi

Satori jau ir tikai platforma, kur raksta dažādi cilvēki. Reizēm tie ir tikai viedokļi, reizēm analīzes, teātra recenzijas utt. Es nedomāju, ka satori būtu vienīgās un īstās patiesības rupors, bet izlasīju konkrēta cilvēka analīzi, kur tiek izklāstīts par birokrātijas aparātu, kāpēc tik grūti izdot tulkojumus. Līdzīgu nostāju par KKF finansējuma piešķiršanu esmu dzirdējusi arī no citu nozaru pārstāvjiem (piemēram, tepat cibā deloveja kundzes).

Un tas sasaucās ar maniem priekšstatiem, ka Latvijas kultūras popularizēšana ārvalstīs lielākoties ir tikai kampaņveidīga (tikai uz prezidentūras laiku), nevis plānota. Un bieži vien entuziastiem iet ļoti grūti, lai gan Kultūras Ministrijā sarakstīti skaisti plāni, kā visam jābūt.
Un ja ir žēlabas, ka mūsu darbus maz tulko, jo esam maziņi, tad nu skaidrs, ka nav arī lielas pretīmnākšanas vai pārmaiņu iekustināšanas, lai būtu citādi.

Nujā, galvenā atruna ir nauda. Laikam jau KKF ir vienīgais, no kā var darbūt. Vēl jau Radošā Eiropa...

Var jau teikt, ka Blaumanis arhaisms utt., bet tajā pašā laikā čehi atbalstīja Boženas Ņemcovas izdošanu latviešu valodā.

Nu varbūt Kalnietei ir kāds (vai viņa pati raksta), kas proti rakstot labus projektus, kuri formāli atbilst ideāli. Protams, arī sakariem ir liela nozīme.
Un vai nav tā, ka tie vērtētāji ik pa laikam mainās?

Jā, šķiet, igauņus Latvijā izdod daudz, bet latviešu Igaunijā mazāk. Bet nu tiešām būtu forši, ja tulkojumiem būtu atsevišķa sistēma/programma.