A thin grey line between black and white - Kā es pavadu dienas?

Esmu mēģinājis kaut ko līdzīgu. Pēc kāda gada vai tml. sapratu, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā vietā vienkārši sāku pierakstīt galvenos dienas notikumus, no kuriem parasti varu atcerēties arī tās dienas dominējošās sajūtas.

Tā piebilde par psihoterapeitu un “nāksim apciemot” vispār ir kaut kas drausmīgs. Nu, varbūt slimiem cilvēkiem tā vajag.

Daļai mākslinieku patīk (drīzāk patika) koķetēt ar šizofrēniju, lai gan ekstravaganta un nestandarta uzvedība, visādi trakumi galvā nav tas pats. Par konkrēto cilvēku gan nezinu, gan jau tiešām bija ārstam jāatskaitās. Un nekas jautrs tas nebija, ja pa īstam.

Bet grāmatas tas izskatījās nedaudz nenopietni, kā Lediņa čau, poliklīnika.