Hypocritic critic

Vēl lielā sniega labums ir tāds, ka ir ļoti viegli tikt pāri sliedēm, atsperīgi lecot pāri kupenām. Augstais perons kļuvis tik zems, ka var tur ērti uzlēkt bez piepūles. Atcerējos iepriekšējo ceturtdienu, kad daudz sniga un pat autobusā tāda balta un pūkaina sajūta. Aiz manis sēdošās meitenes runāja ļoti maigās balsīs ar rīta miegainuma pieskaņu. Droši vien studentes, jo viņas pieminēja kursu farmakoloģija. Brauciena runas bija tikai par mūziku, Spotify izveiditajiem gada apskatiem par klausīto. 

"Kas tev pirmajā vietā?" 

"Ai, man vispār tāds kauns par to. It kā es joprojām mācītos 5. klasē! Nu kas tas ir? Pat manai māsai ir labāks tops! Tik smieklīgi. Aizsūtīju viņai vakar savējo."

 

Skaisti, ja vienu un to pašu dziesmu var klausīties visu vasaru. Vai man vasarā vispār bija laiks klausīties mūziku tik daudz? Bet bija jauki tajā rītā padzīvoties vārdos "visu vasaru", kad ārā sniga. 

Tā nu šī saruna iedvesmoja ielīst paskatīties "savu mūziku". Pārsteigums, ka tur pat bija kaut kas klausīts. Bet nu šķiet, ka izklausos pēc pieauguša cilvēka, ne vampīra, ko viņi man piedēvē.