A thin grey line between black and white - August 8th, 2023

Pirms gulētiešanas izlasīju nelielo spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”. Apbrīnoju prasmi vienkārši rakstīt par sarežģīto cilvēkā, arī kaunu par depresiju un nevēlēšanos par to nevienam stāstīt. Patika, ka atlabšana grāmata beigās nav ātra un vienkārša, taču ar gribasspēku un līdzcilvēku atbalstu gaismas atgūšana ir iespējama, pat ja arī visu laiku nebūs priecīgi, gadīsies arī grūtās un skumjās dienas.

Dažus briesmoņus pat atpazinu savā dzīvē. Jo īpaši pirmo, kas nemitīgi apsūdz, ka visu daru slikti un nepareizi, līdz ar to nepatīku cilvēkiem. Arī otro, kas rada smagumu, miegainību un lielu nogurumu, kad neko negribas darīt, tikai glaudīt melnam kaķim līdzīgo briesmoņa mīksto spalvu. Par laimi, trešais, bezmiega briesmonis, pie manis pēdējā laikā viesojies ir reti. Līdzīgi ir ar ceturto, kas padara izklaidīgu un aizmāršīgu, līdz ar to daudz kas netiek izdarīts vai izdarīts ļoti lēnu. Arī piektais var iet ieskrieties, jo aicina palīst gultā zem segas un neiet ārā, jo kāda jēga vispār celties un kaut kur iet, ja tev nekas nesanāk un visiem krīti uz nerviem ar savu eksistenci? Un tad vēl raudulīgais, žēlumu izraisošais briesmonis, ar kuru kopā jāskumst un sevi jāžēlo. Nudien drūma un nomācoša kompānija.

( Ikvienam, kas diendienā cīnās ar saviem briesmoņiem. )