Hypocritic critic

Nē, šis nebūs izglītojošais vai taisnošanās reps. Un pat ne reps. Tas būs stāsts par to, cik neitrāli es reizēm uztveru dzimumus vai pati nejūtos piederīga konkrētam dzimumam. Reiz bija tā, ka dzīvoju svešā valstī un mācīju kaut kādu bulšitu jauniešiem. Meitenes, ar kurām dzīvoju kopā, bija kaut kur aizlaidušās, jo droši vien gribēja atpūsties no manas depresijas. Bija brīvdiena, ārā bija karsts, istabā smacīgs. Vakarā vairs nebija izturams un devos pastaigāties. Uz ielas satiku Adrianu, vienu no jauniešiem, kas centīgi apmeklēja mūsu vadītās nodarbības. Viņš prasīja – kur ir tavas draudzenes? Es atbildēju, ka man nav draudzeņu. Viņš teica, ka pie viņa esot ciemiņi no Beļģijas, ja gribot, varot piebiedroties. Kāpēc ne? Tā nu es tur sēdēju un mēģināju kaut ko runāt franciski, lai gan man šķiet, ka izmantoju franglē valodu. Pēc tam mani aizveda mājās ar motociklu. Kad piebraucām pie mājas, meitenes sēdēja uz balkona un ķiķināja – Adrian, bet ko teiks tava draudzene? Tas it kā bija joks, bet laikam apvainojos, jo tas likās tik bērnišķīgi. Varbūt tiešām esmu no citas planētas, jo man nelikās, ka es darītu ko sliktu.