Hypocritic critic

Gāju pa Maskavas ielu un nespēju novērst acis no vienas ģimenes. Viņi atradās tieši man priekšā, kāds vīrietis nesa plecos mazu meitenīti, pie rokas gāja puika. Visi trīs izskatījās tik līksmi un bezrūpīgi. Un tad es atcerējos Selindžera Zūiju (es gribētu pārlasīt, jo pēdējā laikā diezgan daudz domāju par cilvēka egoismu, koncentrēšanos uz sevi). Jā, tiešām, ir taču arī jaukas lietas. Man patika skatīties, kā meitenes gaišās biželes šūpojas virs veikalu nosaukumiem, aizplīvo gar māju otrā stāva logiem, kokiem, tramvajam, koši zilajām debesīm. Tad es iekāpu tramvajā un nez kāpēc no somas izņēmu mazu spogulīti, lai gan parasti tā nedaru. Es tikai gribēju atcerēties, kā tas ir - spīdināt sev sejā sauleszaķīšus. Bērnībā mēs ar draugiem tos spīdinājām logos, ja kāds bija slims un nevarēja nākt ārā ar mums spēlēties.