Hypocritic critic

Varēju vēl nebraukt mājās, bet ilgāk ielās uzkavēties nedrīkstu, jo tagad tik daudz ideju zīmēšanai. Tas nekas, ka nogurums un dulla galva. Šobrīd jūtos laimīga, it kā dzīve būtu sakārtojusies, it kā es būtu atradusi sevi no jauna. Vairs nekāda jucekļa, ne arī nerealitātes sajūtas. Viss īsts! Tā kā agrāk. Un pilsēta atkal liekas mīļa, atrodu tur daudz ko zīmēšanas vērtu. Pat ja arī šovakar bija jāglezno garlaicīgās puķes. It kā sanāca ļoti skaisti, arī krāsas, bet vai tā es redzu un izjūtu pasauli? Tā kā man patīk ātrums un improvizācija, mani šodien sāka saukāt par futūristi. Un visa šī ņemšanās dod nenormāli lielu enerģiju un drosmi, vēlmi turpināt iesākto. Nekaunēties, ka esi citādāka. Braucot uz mājām iedomājos, iedomājos, ka vajadzētu pasēdēt kādā Birznieka-Upīša ielas ūķī un šo paskicēt, ja vien mani neizdzītu ārā. 

Jā, un pēc tā visa gribas klausīties nenormāli kruto Ņujorkas mūziķi Moondog jeb 6. avēnijas vikingu.