Tad kāpēc tāds cepiens par to, ka Hamatova kādā punktā atbalstīja savu prezidentu? Cik latviešu mākslinieki protestēja pret mūsu karavīru dalību militārās operācijās Irākā? Cik daudzi no mums vispār saprot, kas tolaik notika un vai tas bija vajadzīgs? Kur bija latviešu mākslinieki, kad Krievija iebruka Gruzijā, Krimā, bet pie mums joprojām turpinājās visi šie biznesa sakari? Vai tad nebija prātīgāk atteikties no VKKF stipendijas un aiziet pagrīdē?
Manuprāt, imperiālistiskās, ekspansīvās valstīs (šobrīd: ASV, Krievija, varbūt Ķīna) šī ir apriorā domāšana: upuri ir neizbēgami, ja tas nozīmē, ka mūsu valsts var turpināt izplesties un nest savu "kultūru" tur. Tas ir tas, kā viņi domā un mēs to viņiem esam piedevuši neskaitāmas reizes.
Es domāju, ka šī sieviete jau maksā par pagātnes muļķību, nav vajadzīgs viņu izsvilpt. Kad Tvarkovskis nobļāva Slava Ukrainai!, es domāju, ka viņa saprata, kā vēsture iegriezusies vietā, kur viņa pārvākusies.
tiem, kas nemāk lasīt starp rindiņām, uzsvēršu, ka šis ieraksts ir tieši par latviešu kultūras pasivitāti, reakcijas trūkumu un politisko naivumu. Vakardienas balva un komentāri pie šī ieraksta to tikai apstiprina. Un jā, tieši igauņiem, nevis latviešiem bija lieliskais gāzes vada paviljons tā gada Venēcijas biennālē.
Kad latviešu kultūra sāks rādīt vidējo pirkstu valsts sponsorētai, atslēgvārdos balstītai mākslai un par politiķiem smīkņās ne tikai virtuvē, bet atklāti, neejot ne uz kādiem banketiņiem un šādām te smukām, svinīgām ceremonijām, varbūt būs cerība.
Oho, ASV kā imperiālistiski ekspansīva valsts ir pa taisno no krievu imperiālistu rokasgrāmatas. Interesanti, kurš marksistu cibiņš raksta kaut ko šādu.
Es vienādoju tās abas kā vienlīdz ļaunas sistēmas, kuras uzskata, ka tām pieder patiesā izpratne par labo un ļauno, kuras dēļ ir attaisnojami uzbrukumi citām valstīm. Domāju, ka tiem bērniem, kuri salīdzinoši nesen Irākā piecēlās no amerikāņu uzlidojumiem, vai jemeniešiem, kuriem bija jānoskatās, kā Tramps dižojas ar Saūda Arābijai pārdotajiem ieročiem, arī nav diez ko patīkamas sajūtas par "labāko valsti pasaulē". Bet mums kaut kā netraucē. Kas, starp citu, manuprāt, ir cilvēciska traģēdija.