Tad kāpēc tāds cepiens par to, ka Hamatova kādā punktā atbalstīja savu prezidentu? Cik latviešu mākslinieki protestēja pret mūsu karavīru dalību militārās operācijās Irākā? Cik daudzi no mums vispār saprot, kas tolaik notika un vai tas bija vajadzīgs? Kur bija latviešu mākslinieki, kad Krievija iebruka Gruzijā, Krimā, bet pie mums joprojām turpinājās visi šie biznesa sakari? Vai tad nebija prātīgāk atteikties no VKKF stipendijas un aiziet pagrīdē?
Manuprāt, imperiālistiskās, ekspansīvās valstīs (šobrīd: ASV, Krievija, varbūt Ķīna) šī ir apriorā domāšana: upuri ir neizbēgami, ja tas nozīmē, ka mūsu valsts var turpināt izplesties un nest savu "kultūru" tur. Tas ir tas, kā viņi domā un mēs to viņiem esam piedevuši neskaitāmas reizes.
Es domāju, ka šī sieviete jau maksā par pagātnes muļķību, nav vajadzīgs viņu izsvilpt. Kad Tvarkovskis nobļāva Slava Ukrainai!, es domāju, ka viņa saprata, kā vēsture iegriezusies vietā, kur viņa pārvākusies. |
