Manuprāt, šeit ir jāsaprot, ka šajā situācijā upuri ir pilnīgi visi. Dzīvot Krievijā nav nekāda medusmaize arī krieviem. Jā, tas, kas notiek ar ukraiņiem ir pilnīgs vājprāts, bet ciešanas un iespējama nāve draud arī Krievijā, vēl jo vairāk, ja esi publiski redzams. Varbūt viktimizēšana (sevis vai citu) kā tāda ir prakse, ko kara laikā nevajadzētu piekopt nevienam. Zaudējuši jau ir visi iesaistītie.
Es piekrītu, ka krieviem vajadzētu vairāk paust savu kaunu kā minimums, bet fakts, ka viņi runā par karu kā par traģēdiju (kaut vai savējo) tomēr, manuprāt, jau ir daudz. Jo tad ir tie otri – trulie z burtotāji un hruščovku putinisti –, kuri reāli brauc un ņem rokās automātus, kādu laiku reāli ticēdami mērķa pareizumam. Bez viņiem nekas nevarētu notikt.
Lai nebūtu pārprotams – pašreizējās nevainīgu ukraiņu ciešanas nav samērojamas ar krieva risku tikt apcietinātam uz politiskā pamata. Es vairāk vēlējos uzsvērt, ka varbūt daudzi krievi instinktīvi jūt, ka tas, kas notiek ar ukraiņiem, pavisam drīz var notikt ar viņiem (un, manuprāt, notiks, jo, cik man zināms, tikai tā Rietumi tiek galā ar agresīviem diktatoriem) un izjūt tādu pašu netaisnīgumu politikas spēļu priekšā.
Jautājums: ko mēs iesākam ar premisu "pasaulē ir valstis, kas ir imperiālistiskas"? Amerikāņu domāšana, arī mākslā, bieži vien iemeso šo pašu modeli: mēs dzīvojam labākajā iespējamajā kultūrā, un pārējiem derētu sekot tās piemēram (no kā arī izriet ASV hiperaktīvā iesaiste karā Ukrainā). Nesen redzēju FB komentāru: būtu Latvija lielāka un iedzīvotāju vairāk, no mums sanāktu tādi imperiālisti, ka nemetas.
Protams, labākais, ko šobrīd vismaz es sagaidītu mākslā, ir krievu pašu refleksija par to, kas ir ļāvis visam aiziet tik tālu. Kāpēc vispār viņu telpā ir cilvēki, kuriem nav iebildumu braukt uz kaimiņvalsti sist citiem cilvēkiem. Taču man nav nekādas pārliecības, ka latvieši pie pirmā aicinājuma "iet sist utainos", arī nekāptu ar ieročiem vilcienos ciemos kaimiņa civiliedzīvotājiem, pa ceļam atpizģīdami vietējos krievus.
Pavelkot bildi atpakaļ, tie ir tie paši jautājumi, kurus vajadzēja uzdot laikā, kad mūsējie brauca kaut ko tur atkarot uz Irāku vai Afganistānu. Tikai neviens tos neuzdeva un neuzdod joprojām. Pārāk tālu, ģeogrāfiski, laikam tur viss darījās. Man tomēr liekas, ka tas gļuks domāšanā nav vienas valsts, tautas vai kultūras iezīme. Tā ir lielvalstu politisko spēļu ierasta sastāvdaļa. Kas lielvalstī piedzimis, iespējams, gribot-negribot komplektā saņem noteiktu domāšanas paradumu kopumu, kas mazāku valstu/kultūru iedzīvotājiem nepiemīt (saprast, ka tāda lieta kā greatest country in the world vienkārši neeksistē, esi tikai tu un tavas mājas), kuru salauzt tāpat vien, pēc citu pieprasījuma, arī nemaz nav tik viegli.
Es gribētu savu atbildi pārdomāt vairāk, jo man šķiet, ka nav tik vienkārši, un mēs riskējam nepamatoti izolēt un atgrūst cilvēkus, pašiem nemanot, ka vairāk vadāmies pēc atriebības un vietas ierādīšanas, nekā mīlestības apsvērumiem. Bet lai nu paliek.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}