Cabaret Voltaire seit 1916
Cabaret Voltaire seit 1916 |
|
| (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Jautājums: ko mēs iesākam ar premisu "pasaulē ir valstis, kas ir imperiālistiskas"? Amerikāņu domāšana, arī mākslā, bieži vien iemeso šo pašu modeli: mēs dzīvojam labākajā iespējamajā kultūrā, un pārējiem derētu sekot tās piemēram (no kā arī izriet ASV hiperaktīvā iesaiste karā Ukrainā). Nesen redzēju FB komentāru: būtu Latvija lielāka un iedzīvotāju vairāk, no mums sanāktu tādi imperiālisti, ka nemetas. Protams, labākais, ko šobrīd vismaz es sagaidītu mākslā, ir krievu pašu refleksija par to, kas ir ļāvis visam aiziet tik tālu. Kāpēc vispār viņu telpā ir cilvēki, kuriem nav iebildumu braukt uz kaimiņvalsti sist citiem cilvēkiem. Taču man nav nekādas pārliecības, ka latvieši pie pirmā aicinājuma "iet sist utainos", arī nekāptu ar ieročiem vilcienos ciemos kaimiņa civiliedzīvotājiem, pa ceļam atpizģīdami vietējos krievus. Pavelkot bildi atpakaļ, tie ir tie paši jautājumi, kurus vajadzēja uzdot laikā, kad mūsējie brauca kaut ko tur atkarot uz Irāku vai Afganistānu. Tikai neviens tos neuzdeva un neuzdod joprojām. Pārāk tālu, ģeogrāfiski, laikam tur viss darījās. Man tomēr liekas, ka tas gļuks domāšanā nav vienas valsts, tautas vai kultūras iezīme. Tā ir lielvalstu politisko spēļu ierasta sastāvdaļa. Kas lielvalstī piedzimis, iespējams, gribot-negribot komplektā saņem noteiktu domāšanas paradumu kopumu, kas mazāku valstu/kultūru iedzīvotājiem nepiemīt (saprast, ka tāda lieta kā greatest country in the world vienkārši neeksistē, esi tikai tu un tavas mājas), kuru salauzt tāpat vien, pēc citu pieprasījuma, arī nemaz nav tik viegli. Es gribētu savu atbildi pārdomāt vairāk, jo man šķiet, ka nav tik vienkārši, un mēs riskējam nepamatoti izolēt un atgrūst cilvēkus, pašiem nemanot, ka vairāk vadāmies pēc atriebības un vietas ierādīšanas, nekā mīlestības apsvērumiem. Bet lai nu paliek. |
| ||