Feb. 22nd, 2022 @ 08:29 pm (no subject) |
---|
pārbraucu mājās no Latgales un prāts uzreiz mierīgāks.
ar gadiem arvien izteiktāk sajūtu Latgali kā tādus Latvijas Balkānus, kur cilvēki ir īstāki, jūt dziļāk un stiprāk, pat ja ārējās izpausmēs neveiklāki un robustāki. Nekur nejūtos un nejutīšos kā mājās (tas nav nekas slikts), bet tur vismazāk jūtos kā svešiniece, kurai sevi jāpaskaidro un jāsargā otrs no pārpratumiem komunikācijā (jo neviens tā īpaši negaida pareizās uzvedības un pareizās atbildēs, kas ir visu mūsu manierīgo kultūru psiholoģija). Tā nav nekāda īpaša tolerance politkorektuma izpratnē, tieši otrādāk, fobiju un aizspriedumu pret svešo Latgalē ir daudz vairāk, bet tam visam cauri pulsē iecietība un maigums pret introverti sarežģītiem raksturiem, instinktīva solidarizēšanās ar to, kas izriet ārpus ikdienas emocionālajām normām. Zemnieciski smagnēja sirsnība, pēc kuras ilgoties esot prom un nespēt izturēt esot tuvumā. Aizkustinošs naivums, mulsuma un jūsmas sajaukums, neatkarīgi no dvēseles pieredzes. (Tiesa, es nemaz neesmu bijusi nekādos Balkānos, tāpēc varbūt šis viss jau atziņas saknē ir sentimentāls fake news.) |