Man patīk Sīmaņa u.c. meģinājumi stāstīt stāstus bez vai ar ļoti maz vārdiem, jo kino kopumā kļuvis pārāk pļāpīgs. Par izpildījumu var strīdēties un "dedzināt Rīgu" tiešām nevajadzēja.
Man šķiet, te vispār nav runa par vārdiem. Stellings uztaisīja filmu Pārmijnieks pavisam bez vārdiem, bet tur bija emocijas, kaislība un vēstījums. Dāvja filma ir drusku kā beigta zivs.
mhm. izskatījās pēc atmosfērīgā reklāmas rullīša, ar ko papildināt Lipkes ekspozīciju, piemēram. Bet nekas vairāk
Līdz Sellingam Sīmanim tālu, bet attiecīgās tēmas un līdzīgu kino centienu Lāzlo Nemeša "Saula dēls" tika visādi prēmēts un slavēts, kaut iznākms bija nedzīvāks kā Sīmanim.
pret pašu metodi man iebildumu nav, taču izpildījums galīgi "neuzrunāja" un lielāko daļu laika tikai radīja neērtības sajūtu