vot vot. es jau kādu gadu mēģinu nofokusēt skatienu uz garlaicības fenomenu.
nosauc to par rutīnu un ir daudz vieglāk sakoncentrēties
nē, garlaicība nav rutīna, tas ir kaut kas eksistenciāls. man nekādas rutīnas vispār nav.
pat manā dzīvē ir rutīa, kas ir garlaicīga, kur nu vēl tavā, atsakies no aizspriedumiem
jā, jo Tu esi 'habitual' - no rītiem jādzer kafija, jātin cigaretes un jāpīpē, pa dienu neēd, vakarā ēd.man teiksim nekā tāda nav, katra diena ir pilnīgi citādāka gan ēšanasm gan dzeršanas, gan pīpēšanas un ģērbšanās ziņā. uz darbu bieži aizguļos, citreiz eju ar netīriem matiem, citreiz strādāju līdz 24.00, believe me, es pat visrutīnāko setapu varu pārtaisīt par haosu. man garlaicība ir pavisam citur: ainavas, sajūtas, attiecības
jā, man arī ir tāda eksistenciālā garlaicība, kas laikam ir pārlieku augsts prasīgums pret sajūtām, ko gaidu no dzīves (neatkarīgi no rutīnas vai nerutinās periodiem)