nū, ja Tevi tas mierina, es pēc BAC uzrakstīšanas izskatījos pēc anoreksijas slimnieces, novārdzinātā organisma dēļ dabūju angīnu, ar +39 grādiem gāju saņemt diplomu (kā dēļ es, protams, nenosvinēju to visu kā pienākas), pēc tam jāņus nogulēju slimnīcā un tad visu vasaru atkopos mammas aizgādnībā. tā, lūk, rūdās mūsu profesija :D
mjā, nez kā pie tā var tikt? neguļot un neēdot?
lūk, es arī varētu padalīties iz atmiņu krātuvītes attiecībā uz tematu - hronisks miega trūkums organismā. neatceros kurš bakalaurs vai arī maģistrs tas man bija, bet tas bija pirms jau gadiem, kad pēdējā ze verī pēdējā nodošanas deadline dienā un stundā stāvot ļoti garā un ļoti lēnā rindā starp tādiem pašiem kā es sasvīdušiem, negulējušiem un mēreni neirastēniskiem studentiem iekš copy general pie LU man pēkšņi sametās raibs un vēlāk jau melns gar acīm, vēl kādu brīdi atceros sevi turamies visiem spēkiem pie stikla letes ar savu rakstu darbu sasvīdušajos pirkstiņos.. un tad jau nākošais kadrs - kāds iejūtīgs copy general zēns man sniedz ūdens glāzi un es tajā slaku savas sausās, bālās lūpas. beigas bija laimīgas - esmu dzīva un ar 2 bakalauriem,1 maģistru un diezgan spēcīgu pārliecību kādu laiku neko pārmaiņas pēc varbūt arī nestudēt.
paldies par uzmanību. bet Tu raksti, raksti!!! re, lietus sākās - būs vieglāk rakstīt!
pie tā var tikt arī guļot un ēdot, bet stress izdara savu
9, bet nezinu, vai bija tā vērts. drīzāk jau gribējās sev apliecināties!
nav jau tas bakdarbs neko pārāks par parastu pusgada darbu - kārtējā pieturzīme dzīves takā (nevis maxbet virsotne), pēc divām ned beigsies, vēl pēc divām aizmirsīsies.
taisnība. bet nu manā pieredzē tas bija pirmais lielais darbs un šķita gandrīz kā pasaules katastrofa, pēc tam jau visi citi, pat nopietnāki darbi dzīvē darīti ar lielāku pohuj
nuja, bet tā tāda lieta, kura ir sīkums, ja tiek paveikta; ja netiek paveikta, tad pārvēršas par nesīkumu :)
visbiedējošākās ir priekšnojautas apr to, kādā nemaņā šīs nedēļas paies, riebjas stress, gribu pie zālītes un vīna kakliņa :(
Tu esi jauna un stipra. Un gudra. Divas nedēļas ir pietiekami daudz, lai visu paspētu, un patiešām maz, ja tāpēc jāliek baudām pagaidīt. Jo vairāk tad, ja zini, kas ir jāizdara. Būdams daudz slinkāks un nedisciplinētāks par tevi, pat es pusgada darbu pēdējās divās nedēļās uztaisīju. Labi, izcils nebija, bet tagad ir krāsains varoņstāsts par to, kā bija. Un neticami, bet man bija sistēma - katra diena tajās divās nedēļās bija sadalīta četros sešstundu periodos - maketam, rasējumiem, tekstiem un miegam. Tas palīdzēja nenotrulināties, jo metodiski pārslēdzos no vienas daļas uz otru, un katra pārslēgšanās bija kā mazs gala termiņš. Piemēram, līdz sešiem jāpabeidz maketa pamatne un jāsāk rasēt griezumi. Līdz divpadsmitiem jāpabeidz abi lielie griezumi un jāapraksta vēsturiskā situācija. Utt. Pluss bija tāds, ka visas četras daļas es darīju dažādās vietās, un pārskrējieni palīdzēja pārslēgties un izvēdināties.
ak!
kad būsim vecim, rakstīsim pašpalīdzības grāmatiņas slinkajiem studentiem :)
man, baklauru rakstot, bija viens tāds brīdis, kad es, uz konsultāciju pie vadītājas aizgājusi, apraudājos un teicu, ka es to nevaru, nevaru, nevaru - ja atminies, es savu bakdarbu jau tā rakstīju 4 gadus vēlāk nekā vajadzēja - bet nu, uzrakstīju tomēr un vēl neticami un nepelnīti labu atzīmi dabūju... tā kā tev ar viss būs kārtībā, saņemies! :)