Cabaret Voltaire seit 1916

nožēlojama ir cilvēka nespēja vienmēr rīkoties saskaņā ar gribas maksimumu :)
ar netaisnības izpausmēm kaut kādā mērā nākas samierināties katram un sliekšņi katram savi. indivīdu vērtēšanai neredzu jēgu, vajag drīzāk motivēt, demonstrējot, cik viegli ir kaut ko darīt lietas labā.
bet ja sadzīvošana ar netaisnību ir iepriekšnoteikta pozīcija, jādomā, ka pastāv būtiskas atšķirības attieksmē pret "netaisnību" vai tās izpratnē. bet man grūti ko tādu iztēloties, ja vien tā nav sadzīvošana ar konkrētām netaisnības izpausmēm, piem., kādu sociālu apstākļu ietekmē.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

Tas par gribas maksimumu ir no filozofijas grāmatām, ja? :-) varbūt, ka tā arī ir. Galvenais, lai tas nav mērķis būt par paraugu, un labāk lai mēs nezinām, kam un kā mēs kļūstam par paraugu.

(ieliet vēl)(Parent) (Thread)

jā, par Kanta ētisko imperatīvu un cenšanos :)
būšana par paraugu/iespaidu jau ir neizbēgama katram sabiedrības loceklim, katra rīcība kaut kādā mērā ietekmē citu attieksmes un rīcību.

(ieliet vēl)(Parent)