klasika

( mā prieks )

Rīgas centra stihiskā rīta kustība ir kā procesija, kurā katrs no cilvēkiem ir īpašs un tieši tik nepieciešams atmosfēras radīšanai kā olai čaumala. Tāds defilē, kādu šodien nācās piedzīvot labākās pogas meklējumos, laikam sen nav bijis.

Šajās divās 'es un tikai kaķis' dienās esmu izdzērusi vairāk kōlas kā līdz šim savā mūžā. Nu, pārspīlēti tas ir ļoti, bet melnās dziras kārdinājumam nebiju ļāvusies sen, apmēram no tiem laikiem, kad uz palodzes glāzītē sīpolu vietā lika zobu vai zeķi kōlas šķīdumā, lai pārbaudītu, cik ātri šī substance saēd tajā iegremdēto objektu. Tagad, dzerot šo saldo brīnumu, es iedomājos šausmu stāstiņus, kādus viens otram bērni vēstīja, un manu acu priekšā parādās aina kā no piedzīvojumu fantastikas filmas ar burbulīšiem, krāsiņām un izgaistošiem iekšējiem orgāniem. Iedzer vienu malku, pazūd kuņģis, iedzer otru - kāju ikrs, trešais un ceturtais izdzēš pa ausij un nierei un tā uz priekšu, kamēr beidzas kōla, un tu, cilvēks, paliec tāds šķībs un caurumains, galīgi nesimetrisks un zaudējis visus Apollona dotumus. Cilvēki mēdz teikt, ka "tu nozagi manu sirdi" vai "manas domas ir pie tevis"(apmēram - atņēmi manas smadzenes, dod atpakaļ), tad kāda ir atšķirība, ka to kaut ko no tevis, to daļu, bez kuras tu darbojies tik un tā, atņem dzira vai cilvēks? Un ja tā būtu brīnumdzira, ko tu iedzer, lai kļūtu perfekts savās acīs un vēl vairāk - sava kaķa acīs, pa jokam, protams, un pasaulē vairs nebūtu neglītu lietu, līku degunu, pārmērīgi lielu ķermeņa daļu vai slikti funkcionējošu orgānu (par sākotnējo tēmu runājot). Kā būtu, ja viss būtu ideāls, pieliec klāt smuko, paslēp visu traucējošo, kā būtu, ja mūsu rokās būtu viss, kas mums nav ļauts?

Reiz kāds cibiņš, vārdā nesauksim, teica, ka nespēja samierināties ar sevi kā tādu nav diez ko laba īpašība. Pār mani tikko nāca apgaismība, ka tas nemaz nav vajadzīgs - samierināties ar to, ka nespēj sevi saprast labāk kā citus vai saprast sevi vispār. Par ko es sevi šaustītu vai ar muļķa plašo smaidu uz lūpām soļotu, dauzītu ar mapi pa galvu, kad saprot, cik neveikli bija iespējams izgāzties, tik un vēl mazliet arī izdevās to izdarīt. Par ko gan es domātu, ko darītu, kāpēc lai vispār kaut ko iesāktu, ja pašapmierinātība kāptu kalnos, augstākos kā mākoņi. Es nespēju sevi pieņemt tādu, kāds esmu, bet es zinu, ka ir kāds cits, kas saprot mani labāk kā es, tāpēc samierināties nevajag, jo tā nav visas pasaules sliktākā īpašība. Būtībā - tā nav īpašība vispār. Tas ir process, kurā katrs tiecas īstenot savas intereses saskaņā ar sevi kā dzīves lielākā noslēpuma fenomenu.

Lai izdodas sadzīvot ar sevi!

Liels interneta vides kretīnisms ir interpunkcijas tīša ignorēšana.

Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģiju līdz 2025. gadam tikko netīšām nosaucu par 63 latu referātu. Cik tur taisnības, spriediet paši.

Dzīve negriežas ap mums, mēs griežamies viens ap otru.

Katras sevis cienošas meitenes somā jābūt nazītim, Makgaivera sko(t)čam (vai skotam, ha) un lūpu balzāmam.

Cilvēkiem patīk lielas lietas. Lielas krūzes, lielas mājas, grandiozi plāni. Liels nekas un tāli ceļojumi. Cilvēkiem patīk lielas lietas. Lielas vannas, pilni šķīvji un daudz ambīciju. Kopš kura laika lielām lietām ir liela vērtība?

Izšķiršanās starp vēlmēm un pienākumiem ir kā gigantiska cīņa. Laika un sevis apzināšanās iztraucēta apjausma, kas tā arī nekad īsti nepiepildītos, ja nenotiktu kas 'mazliet neatgriezenisks', lai cik ironiski šo divu vārdu kombinācija neizklausītos.
Kustini savu pēcpusi un dabū, ko vēlies!