klasika

Reiz kāds cibiņš, vārdā nesauksim, teica, ka nespēja samierināties ar sevi kā tādu nav diez ko laba īpašība. Pār mani tikko nāca apgaismība, ka tas nemaz nav vajadzīgs - samierināties ar to, ka nespēj sevi saprast labāk kā citus vai saprast sevi vispār. Par ko es sevi šaustītu vai ar muļķa plašo smaidu uz lūpām soļotu, dauzītu ar mapi pa galvu, kad saprot, cik neveikli bija iespējams izgāzties, tik un vēl mazliet arī izdevās to izdarīt. Par ko gan es domātu, ko darītu, kāpēc lai vispār kaut ko iesāktu, ja pašapmierinātība kāptu kalnos, augstākos kā mākoņi. Es nespēju sevi pieņemt tādu, kāds esmu, bet es zinu, ka ir kāds cits, kas saprot mani labāk kā es, tāpēc samierināties nevajag, jo tā nav visas pasaules sliktākā īpašība. Būtībā - tā nav īpašība vispār. Tas ir process, kurā katrs tiecas īstenot savas intereses saskaņā ar sevi kā dzīves lielākā noslēpuma fenomenu.

Lai izdodas sadzīvot ar sevi!