klasika

Jon Klassen

Cilvēkiem patīk nabadziņi, cietēji, pamestie un pieviltie, bet viņiem nepatīk, ka cilvēki runā par savām problēmām un nedienām, ka gaužas un sūdzas, saka, kas nepatīk un kaitina. Tomēr visvairāk par visu cilvēkiem netīk neziņa par sevi, jo galu galā citi par tevi vienmēr zinās vairāk kā tu pats. Un lai cik labdarības akciju savā labā cilvēks veic, tā līdz galam nekad neiegūst caurlaidi iepazīt pašam sevi.

Prasu Mārtiņam Bērziņam: "Vai tu vienmēr esi tik jauks?"
"Nē, ne vienmēr, man šodien labs noskaņojums," šis atsaka, man lielāko no saviem smaidiem veltīdams.
Un tad es pie sevis nosmejos un izkāpju no tramvaja. Nu nevar būt, ka Mārtiņš Bērziņš ir viņa pseidonīms.

Kādas muļķības jāsastrādā pa dienu, lai tevi atcerētos pat nakts melnumā?

Te ir viena kaudzīte no visiem mūsu sētas iemītniekiem. Katru rītu, kad saulīte pacēlusies gana augstu pāri māju jumtiem, kaķu ģimene sauļo vēderus, spēlē ķēriņus un gāž viens otru nost no kājām, mazā ģimenes idille, protams, ir apburoša, bet kā es iedomājos par ziemu un drēgniem rudens vakariem, kas lieliem soļiem tuvojas, man sirds sažņaudzas.

Jo ilgāk skatās uz lietām un cilvēkiem, kas kaitina, nepatīk, iemieso visas pasaules nejaukākās īpašības, tu pats sāc tīši-netīši akumulēt sevī visu to pretīgo žulti, īgnumu, kritiku, uzvedības normu un pat valodu. Es nezinu, kas ir nožēlojamāk: tas, ka no tā nevar pilnībā izvairīties, vai tas, ka pēc kāda laika nemaz arī vairs negrib no tā tikt vaļā.

Bieži brīnos, kādas tik muļķīgas domas cilvēks ir spējīgs izprātot, mājās kā brīvprātīgā cietumā sēdēdams. Potenciāls. Lūk, tas ir atslēgvārds šim balagānam!

Via Baltica autobraucējam ir kā zemenes. Visu ziemu gaidi, tad pārēdies un vēl alerģija piemetas. Jo katru reizi, kad pārbrauc mājās ar divām rokām, divām kājām un nepazaudētu galvu, jāpateicas, ka gaida vēl citi, daudz aizraujošāki piedzīvojumi. Piemēram, divvientulība ar kaķi nosacītā klusumā, jo klusums nekad nav pilnīgs, tas savā būtībā ir pazaudējis daļu definētās jēgas.