klasika

You know, alien shit happens. It really does. But in other news, cycling can free my mind and soul.

Pašieskaidrošana nav visai produktīva štelle. Ja nākas ieskaidrot, ka strādāt nepatīk, telpas pārāk šauras, ārā auksts, kurpes netīras un cilvēki šodien tādi nekādi, tad pat saldākā šokolāde nelīdzēs. Un tad var izmantot ļoti humāno apieskaidrošanos, lai panāktu vēlamo efektu caur pulētu stiklu, jo tas tomēr ir labāk un mudinošāk, nekā žēloties par visu visiem. Kā nekā cilvēkiem patīk sevi mānīt (apmānīt) un domāt to, ko nemaz un ne drusku negribas.

Un tieši tagad es varu atļauties būt vāja citu priekšā un pateikt, ka dažkārt pietrūkst kāds, pie kura pieglausties, lai kopā paklusētu un kaut kādā dīvainā veidā kļūtu labāk.

Man patīk, ka Žigats smejas fonā, kamēr Ufo un Fredis runā. Man patīk, ka kokiem ir zaļas lapas, ka tēja vēl pagaidām silta. Man patīk, ka cilvēki māk rādīt citiem, cik labi iekārtojušies dzīvē. Bet galu galā iekārtoties var tikai uz dīvāna un skatīties kārtējo hokeja spēli ar domu, kāpēc katru dienu jāceļas tik agri, ja priekšnieks atkal! nav atnācis uz darbu, bet vakarā atkal! nāks miegs.

Nosakāmais punkts atrodas pavisam tālu. Veicot slēgto gājienu, varētu atgriezties pie starta sausām kājām un smaidīgām acīm, bet ar tādām acīm var apskatīt pasauli arī, brienot pa dubļiem, skrienot pa zaļām pļavām un pārmaiņus šķembainiem ceļiem. Nav jau nozīmes, kur tu ej, galvenais, ka tu zini, kāpēc tu tur dodies.

( ieskats ceļotāja dienasgrāmatā )

Visiem droši vien kādreiz ir ienācis prātā, ka kāds to varētu izdarīt viņa vietā, ka kāds to bez pieprasīta atalgojuma nesavtīgi un ar brīvu gribu un prieku to izdarīs. Tad nu visi droši vien arī zina, ka nekas tāds no brīvas gribas nenotiek bieži. Un tieši šī bezspēcība ietekmēt notikumu gaitu vai cita darbību spēj sagraut cilvēka pēdējās ilūzijas par jebkādu iekšējo domu varu. Suģestija te laikam neskaitās.

Chau, sveiciens no siltaas Breemenes!
Shis nav yinjojums nedy par labaaku pasauli, nedy par dayhaado dyiivi, shis ir yinjojums, ka ar mani viss ir labi un kaartiibaa. Mani celjojuma biedri ir shausmiigi, ar taadiem es atpuusties nevaru, shodien pat sanaaca neliela diskusija. Nu nevaru es ilgi iytureet prastus cilveekus, ir tachu robeyhas. Galu galaa, galvenais, ko gribeeju pateikt, ir tas, ka Breemeni esmu iemiileejusi ar pirmo minuuti, sheit ir tik mieriiga un jauka dyiive. Kaa arii droshi viirieshi, kas nebaidaas tevi nopeetiit vai uy ielas iyteikt komplimentus. Paspeeju pakokjeteet ar poliyei onkuljiem, piyeerijas pavaaru, kaadu duci uy ielas ripojosho velosipeedistu utt., nav vietas visus uyskaitiit.
Yinjoju galvenajam shtaabam, ka riit braukshu uy Hamburgu, nofotograafeeshu to yili melnu, iypirkshu visus veikalus, jo te sveetdienaas viss ir ciet.
P.S. Ganesha, pasaki mammai un teetim, ka ar mani viss ir labi, PC nosuukaa slapju un, ja veel vari, tad iedod buchu Pliisha laaciitim. Nevaru atrast shajaa tastatuuraa at, liidy ar to eepastu nevaru aisuutiit. Kaa arii gadiijumaa, ja tagad, kad ieshu uy taksafonu, nevareeshu pieyvaniit. Yiniet, pat gudriem un dailjiem cilveekiem uynaak dullums un... lielas beedas par to, ka tik skaistaa laikaa un vietaa blakus nav savi cilveeki.

vienmeer juusu,
jaukaa meitene

Kad redzu divus cilvēkus, kur viens raud vai slauka asaras un otrs kaut ko nopietnā ģīmī stāsta, vienā mašīnā, vienmēr izdomāju situāciju, kurš ir cietējs, kurš kuru apvaino vai kurš uzmundrina, par ko viņiem lielā bēda un kapēc viņi to dara mašīnā (šis jau izklausās piedauzīgi, bet ne par manu samaitāto prātu te runa). Šorīt nodomāju, kāpēc viņi to dara tik saulainā, skaistā pilsētas rītā, jo, godīgi runājot, nespēju aptvert, kāpēc cilvēks raud. Ne konkrēts vai cilvēks, bet raud. Un tad es noprātoju savā vēl snaudošajā prātā, trambuļojot pa saules izgaismoto pilsētu, par "Privāto Dzīvi". Tādu privāto dzīvi, kur raksta par parastiem cilvēkiem, jo arī viņi precas, pērk mājas, brauc uz ārzemēm un stāsta brīnumlietas, pārdod mašīnas, iepazīstas, piedalās konkursos, strādā un iegulda savu artavu mūsu zemītē, priecājas, smaida, raksta labas un sliktas lietas, mīl un galu galā mirst. Bet kādā gadījumā tas būtu tāpat kā papildināt avīzi, kurā aprakstīti svarīgi notikumi un cilvēki, ar vēl vienu sludinājumu un sēru vēstu lapu.
Tad sakiet, kur lai uzzinu, kāpēc cilvēki raud tik skaistos rītos?

Ir cilvēki, kuru klātbūtne vai sabiedrība velk ārā no manis ironiju, sarkasmu vai vēl vairāk - žulti(kas dīvainā kārtā parādās atsevišķos gadījumos). Ir arī tādi, no kuriem man ne silts, ne auksts, kā tautās runā, un tas man šķiet vēl trakāk. Kaut vai tikai tāpēc, ka nav skaidrs jautājums par to, cik bezjūtīga var būt mana cilvēka daba. Un ir tie cilvēki, kuru klātbūtnē es smaidu, runāju visādas muļķības vai foršus niekus, nevaru izteikt sajūsmu vai apslēptu prieku, vienkāršu labsajūtu vai patīkamu sirdsmieru, labprātīgi klusēju. Un tā vien šķiet, ka jauniepazītie cilvēki, no kuriem dažus pat neesmu nekad saules gaismā redzējusi, man izraisa daudz labākas asociācijas, nekā tie, kas atgādina pagātni. Visai loģiski tādā saulainā sestdienas rītā.

Citā vīzē šorīt Žigats bija mans, tikai nezinu, kāpēc viņš koķetēja ar manu māti.